9. decembrī Saeimas deputāti lems par latviešu valodas nākotni.
9. decembrī Saeimas deputāti lems par latviešu valodas nākotni. Valsts valodas likuma pieņemšana izvērsusies daudzu gadu garumā, veikdama varenu maratonu cauri EDSO un etnisko minoritāšu patrona Maksa van der Stūla kritikai, kā arī tur, kur vēl joprojām uztraukuma brīžos Latviju mēdz dēvēt par vienu no bijušajām paklausīgajām PSRS republikām.
Valsts valodas likumu sāka izstrādāt 6. Saeima, tomēr pēdējā brīdī, kad līdz 7. Saeimas vēlēšanām bija palicis pussolis, simts parlamenta gudrinieku to noraidīja. Kad nepiekāpīgais Šķēle sāka veidot savu blici, pirmais, ko Tautas partija (TP) paveica, bija jaunās komandas juridiskā pamata radīšana, proti, 1999. gada 3. jūlijā Rīgā notika TP un «Tēvzemei un Brīvībai» /LNNK brāļošanās, kuras rezultātā tika parakstīts dokuments jeb vienošanās par kopīgu rīcību. Vienā punktā tika akcentēts, ka nākotnē vajag «pieņemt un iedzīvināt likumu par valsts valodu, veidojot vidi, kur latviešu valoda kļūtu par nepieciešamību, aizstāvot un izskaidrojot mūsu valsts valodas politiku starptautiskajās institūcijās». Līdzīgi rožaini solījumi bija manāmi arī «Deklarācijā par Ministru kabineta darbu», kurā diviem musketieriem pievienojās trešais – «Latvijas ceļš». Taču realitātē no rožainuma nebija ne miņas, jo 8. jūlijā ar 73 balsīm Saeimā pieņemto Valsts valodas likumu mūsu Saules dainu pētniece un arīdzan Valsts prezidente neizsludināja, iebilstot pret dažām likuma normām un neprecīziem vai neskaidriem formulējumiem.
Lielākā daļa cilvēku, kuru mierīgo ikdienu ir satricinājis «ļaunais» Valsts valodas likums, parasti atsaucas uz ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kā arī uz Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju. Neiedziļinoties šo starptautisko dokumentu būtībā, gribot negribot jāizceļ cita nianse: šā likuma naidnieki nez kāpēc konsekventi ikreiz aizmirst vai negrib atcerēties, ka šie cilvēktiesību aizsardzības dokumenti ir pieņemti
40. – 50. gados. Nenoliedzami tas bija liels Rietumu demokrātu sasniegums. Turpretim 20. gadsimta 90. gadu sākums Austrumeiropā ir bijis radikālu pārmaiņu laiks, kad sabruka totalitārie režīmi un daudzas valstis atguva neatkarību. Šādu krasi mainījušos situāciju nevar vērtēt caur Rietumos izslīpēto cilvēktiesību prizmu, jo «status quo» postkomunisma valstīs ir pārāk sarežģīts un īsti nepakļaujas objektīvai vērtēšanai. Sevišķi šādi sarežģīti apstākļi ir Latvijā, kur var skaidri saskatīt PSRS izvērstās rusifikācijas politikas gala rezultātu – 32,4% no visiem iedzīvotājiem Latvijā ir krievi. Protams, nevar apgalvot, ka visi 32,4% un citi krieviski runājošie ir iebraukuši Latvijā PSRS aktivitāšu iespaidā, tomēr par lielāko daļu šaubu nav. Ar nožēlu jāteic, ka Latvijas diplomātiskie dienesti pasaulē neatspēko apmelojumus un nepasaka patiesību nedz par okupācijas faktu, nedz arī par sociolingvistisko situāciju Latvijā. Ja arī Latvija ārzemes informē, tad acīmredzami pārlieku kūtri. Informācijas vakuumu par Latvijas realitāti valodas jomā atzīst arī Briseles Starptautiskās Valodu likumu akadēmijas prezidents Īvo Pēterss. Informācijas trūkuma dēļ daudziem starptautiskajā arēnā jānotic «žirinovskiešiem», kuri cenšas deklarēt, ka Latvijas Valsts valodas likums ir speciāli paredzēts nevarīgās krievu nācijas neatgriezeniskai iznīcināšanai. Un tad vien atliek jautāt, kurš no mums ir muļķis – latvieši vai nabaga apspiestie «žirinovskieši»…?
Valodas likuma pretinieku vidū, šķiet, visredzamākie ir tieši tie, kuriem par visu ambrāžu nav nemazākās sajēgas, īsāk sakot, viņi darbojas pēc bara principa jeb kā tās vardes, kuras kādā Imanta Ziedoņa epifānijā lec bedrē viena pakaļ otrai, jo tā visas dara.
Divi valodas lietojuma principi, kas neapmierināja daudzos jo daudzos indivīdus, kuri vasaras tveicē protestēja pret Valsts valodas likumu, bija valsts valodas lietošana privātajā uzņēmējdarbībā un prasība, ka uzrakstiem, izkārtnēm, afišām un citiem ziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai cilvēkiem pieejamās vietās, jābūt valsts valodā.
8. jūlijā pieņemtā Valsts valodas likuma aizstāvji uzsver to, ka privātajā sektorā krieviski runājošie darba devēji pakļaus nabaga latviešu strādniekus, piespiezdami tiem komunikēties svešā mēlē. Kaut arī krieviski runājošajiem privātajā sektorā pieder paprāva daļa kapitāla, tomēr muļķīgi būtu uzskatīt, ka tā varētu notikt. Ne jau cittautu uzņēmēji būs tie ļaunprātīgie, kas apspiedīs latviešus. Pareizāk būtu teikt, ka latvieši apspiež paši sevi jau deviņus gadus. Te nu ir īstais laiks jautāt savā vienkāršībā tik sarežģīto jautājumu: kālab ir tā, ka, sarunājoties trīs latviešiem un vienam krievam, allaž latvieši pakļaujas krievu valodā runājošajam, tas ir, runā viņa valodā, kaut gan visi ir dzimuši, auguši un dzīvo Latvijā? Acīmredzot sveštautībnieku priekšā ir jūtama vēsturiski determinētā pazemība, kas jo dziļi ir nogulsnējusies latviešu tautas kolektīvajā bezapziņā. Attiecībā uz valsts valodu cilvēkam nav jābūt ksenofobam, bet gan principiālam – savā valstī runāt tās oficiāli atzītajā valodā.
Daudzas rietumvalstis ļoti stingri aizsargā savu valodu tieši privātajā sektorā. Labs piemērs ir Francijas Kultūras ministrijas Franču valodas pārvaldes
1998. gada ziņojums parlamentam par franču valodas lietošanu: «1994. gada 4. augusta likums ir efektīvs instruments, lai nodrošinātu franču valodas, kura ir garants visu mūsu līdzpilsoņu vienlīdzīgām iespējām iegūt informāciju un faktors, kas nosaka sociālo integrāciju, klātbūtni vairākās nozīmīgās jomās, kur ekonomikas likumu darbība pati par sevi varētu radīt risku, ka franču valodai būs jāatkāpjas.»
Grūti ir prognozēt, kā rīkosies koalīcijas partijas Valsts valodas likuma pieņemšanā, respektīvi, kā tās balsos. Liekas, ka iepriekšējās partiju vienošanās būs bijušas panāktas mirkļa iespaidā, lai stabilizētu jauno politisko eliti. «Tēvzemieši» jau vairākkārt ir pārmetuši TP par 3. jūlija vienošanās punktu neievērošanu. Arī «Latvijas ceļam» nav stingras pozīcijas šajā jautājumā. Ja valsts indivīdos nevar radīt nedz ekonomisku, nedz arī morālu motivāciju mācīties latviešu valodu, tad atliek juridiskā motivācija, citiem vārdiem, jo ātrāk tiks pieņemts Valsts valodas likums, jo ātrāk radīsies šīs juridiskās motivācijas iespējamība.
