Viena no pērnā gada kritiķu vērtējumā labākajām filmām (pirmizrāde notika augustā Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā) «Putncilvēks» («Birdman» jeb «The Unexpected Virtue of Ignorance») sākotnēji liek ieturēt nelielu distanci, liekot šaubīties, vai tikai tas nebūs tāds augstās kinomākslas lidojums, kurā nedz jēgu, nedz saturu meklēt nav vērts. Lai arī filma jau sākas ar vīru (galveno varoni), kurš lotosa pozā karājas metru virs zemes un tālāk neprāta klātbūtne tikai aug ģeometriskā progresijā, nevar noliegt – kaut kas tajā visā pievelk un ievelk tik ļoti, ka atrauties nevar, līdz ekrānā parādās noslēguma titri.
Meksikāņu režisora Alehandro Gonsalesa Injaritu (pirmais meksikāņu kinorežisors, kas izvirzīts Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā labākais režisors un Amerikas Kinorežisoru ģildes balvai šajā pašā kategorijā) veidotās filmas galvenais varonis Rigans Tomsons (Maikls Kītons) ir strauji novecojis, slavas zenītu piedzīvojis aktieris, kurš reiz atveidojis pasaulslavenu supervaroni Putnvīru. Filmā viņš cīnās ar ģimenes likstām, paša ego un citiem šķēršļiem, paralēli cenšoties izveidot Reimonda Kārvera stāsta «Par ko mēs runājam, kad mēs runājam par mīlestību» adaptāciju Brodvejā, no kuras atkarīga viņa turpmākā karjera un, iespējams, arī dzīve. Filmas laikā ar vajadzīgo neprāta devu tiek apspēlēta reiz slavu piedzīvojušu cilvēku vēlme atkal izjust to pašu, ja ne vairs laikrakstu un žurnālu lapās, tad vismaz «Twitter» sekotāju skaitā. Sak, ja tevis nav sociālajos tīklos – tevis nav vispār.
Dažkārt filmās pieķer sevi pie domas, ka tie ir tikai aktieri un tā nav patiesība, bet «Putncilvēkā» tēlotāji šķiet tik ļoti iemiesojušies tēlos, ka teju varētu noticēt – varoņu attiecības ir tieši tik neirotiski spriedzīgas.
Īpašu pārsteigumu filmā sagādāja Emmas Stounas tēlojums. Viņai depresīvo, no uzmanības trūkuma cietušo Rigana meitu izdevies nospēlēt izcili, lai gan, protams, uzmanību pelna arī pārējie.
«Putnvīrs» jaunāko filmu plejādē man bija pārsteigums, jo nedz filmas apraksts, nedz lasītie viedokļi un pat ne reklāmas rullītis neļāva nojaust tās iedarbību. Ironiski, bet filma par aktieriem pasmejas arī par to, kā paši industrijas pārstāvji pelna naudu – par dižpārdokli var kļūt tikai darbs ar gana daudziem trillera cienīgiem elementiem, skatītāju uzmanība jānotur par katru cenu, pat ja uz neprāta robežas balansējošs aktieris uz skatuves izlej īstas asinis. ◆
