Jelgavas tehnikums gatavojas pirmajam absolventu salidojumam.
Kad rudenī pilnībā savas durvis būs vēris par lielu naudu renovētais un modernizētais Jelgavas tehnikums, pirmo reizi uz salidojumu oktobrī tiks saukti šīs profesionālās izglītības iestādes absolventi, kādu sanācis jau vairāk nekā desmit tūkstoši. Tikmēr atmiņu pavedienus, kā arī vērtīgas fotogrāfijas, ar ko papildināt skolas jaunizveidoto virtuālo muzeju un kādas joprojām tiek gaidītas arī no bijušajiem audzēkņiem, 45. jubilejas gadā sarūpējis pulciņš reiz strādājošo pedagogu, meistaru un direktoru.
Skola – vienlaikus mājas
Ko atcerēties par 1969./70. mācību gadā atvērto toreiz 45. Jelgavas pilsētas profesionāli tehnisko vidusskolu, bijušajiem darbiniekiem ir tiešām daudz. Piemēram, par direktoriem, kas mainījušies «bez savas jēgas». Medmāsa Antoņina Stoponiša, kas skolā nostrādājusi 38 gadus, skaita, ka piedzīvojusi 16 vai 17 iestādes vadītāju, no kuriem daudzi noturējušies labi ja gadu. Ķīmijas skolotāja Valentīna Kivliniece min, ka pie vainas varētu būt direktoru nespēja apvienot vienā veselumā vispārējās izglītības un arodmācības, kā arī audzināšanas darbu. Taču tikpat labi spēlējuši kādi politiskie faktori. Tas ļoti ietekmējis un apgrūtinājis mācību darbu. Tomēr kolektīvs izveidojies stiprs un, lai arī bijuši daži «stučītāji», draudzīgs, atzīst bijušie pedagogi. Kopā ne tikai strādāts, bet arī dziedāts un dejots. Bijušas tādas balles, ka galdi pa visu 2. stāva koridoru, atceras Salimons Kivlis. Savukārt matemātikas skolotāja un bijusī direktore Olga Tutova vēl ilgi glabājusi kostīmus no krāšņajiem Jaungada karnevāliem.
Šīs draudzīgās saites lielā mērā stiprinājis kopmītņu 4. stāvs, kur līdz dzīvokļu saņemšanai dzīvojuši daudzi skolas darbinieki. «Tas nozīmēja, ka darbā esi visas 24 stundas diennaktī. Varēja izsaukt pat nakts vidū – kopmītnēs kāds sadzēries, izkāvies. Jāiet skaidroties,» atminas arodapmācības meistars Ojārs Šteimanis, kurš 45. skolā pavadījis 23 darba gadus līdz 1995. gadam. Savs stāsts ir arī Olgai. «Tajā stāvā visi bijām kā viena liela ģimene. Daudziem bija mazi bērni – braukāja pa koridoru ar trīsriteņiem. Vakaros gājām pa istabiņām meklēt, kur mazie palikuši. Neviens neapvainojās, ka paciemojušies pie viņiem. Mums bija arī diennakts dežūras, kad pēc saraksta dežurējām gan kopmītnēs, gan mācību korpusā, lai vaktētu kurinātājus. Bija arī lielas avārijas, kad, piemēram, kopmītnēs vajadzēja mainīt visus radiatorus,» viņa min. Skolas katlumājas strādnieki tiešām bijuši «leģendāri». Pieņemti vieni, strādājuši citi vai lielākajā spelgonī pazuduši.
Prestižs ceļas
Tomēr lielākais gandarījums, ka pamazām izdevies atbrīvoties no negatīvā «45. profenes» tēla. «Sākumā bija sauklis – ja negribi mācīties un strādāt, tev jāiet uz 45. skolu! Tā bija kā tāds bubulis. Tāpēc sākumā neteiksim, ka atnāca tie labākie. Pēc tam kontingents uzlabojās, jo redzēja, ka tie, kas negrib mācīties, automātiski atbira. Prestižs ceļas. Patlaban ar apbrīnu skatos un apsveicu direktori, ka skola tik ļoti izaugusi,» priecājas elektromehānikas, matemātikas skolotājs Jānis Durevskis.
Pedagogi un meistari atzinīgus vārdus velta to laiku pretrunīgi vērtētajam republikas profesionāli tehniskās izglītības «kūrētājam» Jānim Brodelim, kura laikā uzplauka gan tehniskā jaunrade, gan, kā savā grāmatā «BrāliBrāli» min Laima Muktupāvela, sākās «estētiskās audzināšanas kurss» ar plašu māksliniecisko pašdarbību. Arī jelgavnieki tajā piedalījušies un ar labiem panākumiem startējuši gan republikas, gan savienības skatēs un izstādēs. «Spriedze bija liela, tomēr daudz ko sasniedzām. Varam ļoti lepoties ar daudziem mūsu audzēkņiem, kas kļuvuši par teicamiem darba darītājiem un pat augstskolu pasniedzējiem,» tā turpināt novēl meistars Izodors Kaupers. ◆
Tehnikuma vēsture
1969. gada 6. janvārī izdota pavēle par Jelgavas pilsētas profesionāli tehniskās vidusskolas Nr. 45., kura darbosies uz tresta «Jūrmalstroj» bāzes, atvēršanu. Tajā pašā gadā uzņemti pirmie 522 audzēkņi.
1989. gadā skola, īstenojot «pedagoģisku eksperimentu», pārdēvēta par Tehnisko liceju.
2003. gadā, apvienojot Amatniecības meistaru skolu, Jelgavas 105. arodskolu un Tehnisko liceju, izveidota Jelgavas Amatniecības vidusskola.
2011. gadā skolai piešķirts Rietumzemgales profesionālās izglītības kompetences centra statuss.
2012. gadā Amatniecības vidusskola tiek pārdēvēta par Jelgavas tehnikumu, saglabājot kompetences centra statusu.
2013. gadā sākts ES fondu līdzfinansēts mācību aprīkojuma modernizācijas un infrastruktūras uzlabošanas projekts, kas noslēgsies šogad
31. jūlijā. Tā kopējās izmaksas –
15,52 miljoni eiro.
No 1969. gada sagatavoti speciālisti būvniecības, enerģētikas, kokrūpniecības, metālapstrādes, mašīnbūves, tūrisma, tekstilizstrādājumu, apģērbu, ādas un to izstrādājumu ražošanas, elektronisko un optisko iekārtu ražošanas, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, uzņēmējdarbības, finanšu, grāmatvedības un administrēšanas programmās.
Patlaban direktores Janīnas Rudzītes vadībā 839 audzēkņi iegūst kvalifikāciju 11 profesijās.
Atmiņas
Visas durvis vaļā
Gunārs Lazda, direktors (1975–1983)
◆ 1975. gada 15. augustā saņēmu skolu, kurā kopmītnei bija izdauzīta teju puse logu – meistars divas nedēļas bez pārtraukuma stikloja. Aizveda arī pāris smago mašīnu ar saliektām gultām. Kurinātāja alga toreiz bija 70 rubļu. Daudzi strādāja tikai tāpēc, ka varēja ēdnīcā paēst. Man zvana pulksten trijos naktī – direktor, pilnīgi auksti radiatori! Ceļos augšā, modinu vecākos puišus. Tā sākās darbs šajā skolā. Enerģiski ķēros klāt, bet bija arī opozīcija, kas vajadzīgā brīdī attiecīgi piezvanīja, ka, piemēram, ēdnīcā neatbilstoša ūdens temperatūra. To uzreiz aiztaisīja ciet. Pirmajā mēnesī pedagoģiskās padomes sēdē izteicos, ka nav «ponta» strādāt. Viens bija uzrakstījis uz partijas komiteju, ka direktors lieto necenzētus cietumnieku vārdus. Mani sauca skaidroties. Taču tā bija liela pieredze šeit strādāt, un varu teikt, ka esmu profesionālās izglītības sistēmas entuziasts. Savienībā bija tāds teiciens, ka pastāv trīs sistēmas – kapitālistiskā, sociālā un proftehniskā. Bijām bagāti. Notika kultūras darbība, koncerti. Vasarā ceļojot, Sočos, Krimā, Novosibirskā varēja iet pa ielu, ieraudzīt proftehnisko skolu un tevi uzreiz ar atplestām rokām uzņēma ar vārdiem: «O, Latvija, Brodelis!»
Pietika ilgiem gadiem
Valentīna Kivliniece, ķīmijas skolotāja (1969–1999)
◆ Sāku no paša sākuma, kad skola tikko atvērās. Darbojāmies kopmītnē, kur tagad ir bibliotēka. Bija liela tukša telpa, daži galdi. Saimniecības daļas vadītājs mums, kurus pieņēma par priekšmetu skolotājiem, kā arī kopmītņu darbiniekiem lika uzrakstīt savus pieprasījumus. Mani interesēja laboratorijas iekārtojums ar ūdens un gāzes pievadu. Projektā tas bija paredzēts, bet vēl nekas nebija pievadīts. Par pārējo bija jārūpējas pašiem. Izpalīdzot vīram, braucām uz mācību līdzekļu veikalu. Taču augusta beigās viss bija palicis tikai dažos eksemplāros. Mani sūtīja uz noliktavu, bet tur varēja iegādāties tikai kastēm. Iekārtošanai un mācību līdzekļiem bija piešķirti ļoti lieli līdzekļi, tāpēc kolbas, mēģenes un citu ķīmijā nepieciešamo iegādājos ārkārtīgi lielā skaitā, un tā man pietika ilgiem darba gadiem.
Ar Fantomasu uz Maskavu
Izodors Kaupers, vecākais meistars
(1969–1977)
◆ Katru gadu startējām Rīgā ar dažādām izstādēm. Togad, kad dabūjām pirmo vietu par latviešu valodas skolotājas Margaritas Mākules kabineta iekārtojumu, mūs aizsūtīja uz tautsaimniecības izstādi Maskavā. Bijām izveidojuši sistēmu, ko audzēkņi sauca par Fantomasu – vienā pusē radio ar atskaņotāju, otrā magnetofons, bet pa vidu, piespiežot podziņu, pacēlās televizors. Mana puse bija tehniskā daļa. Vedām iekārtu ar smago mašīnu, bet, aiz Ludzas pārbaudot, izrādījās, ka visi stikli beigti. Griezāmies atpakaļ, pacēlām cilvēkus. Visu nakti strādājām, un otrā rītā pulksten deviņos atkal devāmies ceļā. Maskavā vēl divas nedēļas dabūjām pārstrādāt, jo bija ārkārtīgi smagi drošības tehnikas noteikumi – visu vajadzēja ietērpt azbestā. Tāpat neļāva pieslēgt elektrību, lai parādītu, kā tas televizors paceļas.
Tam švirkst!
Salimons Kivlis, ģeogrāfijas un vēstures skolotājs (1970–1988)
◆ Atnācu no Balvu rajona Viļakas vidusskolas, jo vajadzēja ārsta tuvumu. Tāpēc, nejauši uzzinot, ka 1969. gadā šeit nodibināta jauna skola un vajadzīgi skolotāji, abi ar kundzi, kas arī ir skolotāja, daudz nedomājām. Strādāt bija grūti, bet atmiņas ir labas. Pārsteidza, kaut arī Balvos bija divplūsmu skola, visas sanāksmes tur notika latviešu valodā, bet te krieviski. Kā anekdote bija gadījums, kad reiz aizgulējos tā, ka tikai piecas minūtes līdz stundai. Mums abiem ar kundzi klases bija 2. stāvā, kurā arī skolotāju istaba. Ja kāds nokavēja, stāvēja zem palmas un uzreiz prasīja, kāpēc nav stundā. No Asteru ielas skrēju, ka varēja padomāt –
tam laikam švirkst, bet paspēju.
