Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē katru gadu, tuvojoties mūsu valsts jubilejai, aicina pie sevis kādu ciemiņu teikt svētku runu. 2014. gadā tiku uzaicināts es. Strādājot Latvijas Valsts arhīvā 16 gadu un vācot tā sauktos trimdas arhīvus, esmu ieguvis ļoti daudz draugu un labu paziņu visā pasaulē, tostarp Austrālijā.
Pavasaris veļu laikā
Bieži šie paziņas nekad nebija sastapti dzīvē, vien esam satuvinājušies neklātienē – ar vēstuļu starpniecību. Tā nu daļa no viņiem ir zināma vien vārda pēc. Piemēram, savulaik allaž gaidīju mākslinieka Gunnardesa Zilberta garās, skaistā rokrakstā rakstītās vēstules, kaut arī redzējušies nebijām. Diemžēl viņš jau pasen beidzis zemes gaitas, tādēļ satikt nebija nekādu cerību. Bet vai tad viņš ir vienīgais?
Tā pagājušā gada 5. novembrī sāku mērot nogurdinošo ceļu, kura garums uz tālo kontinentu mērāms pusotrā diennaktī – jāpārceļas taču pāri pusei zemeslodes. Skatoties globusā, šķiet, ka tur nu gan ļaudis staigā ar kājām gaisā. Taču tas notiek tikai iztēlē – patiesībā zemeslode ir tik liela, šķietami plakana, kāda tā likās cilvēkiem daudzus gadsimtus agrāk. Tagad varu apgalvot, ka tur patiesi ļaudis un kustoņi staigā, no mūsu skatpunkta skatoties, ar kājām mākoņos, bet augi un koki aug debesīs. Tas pierādāms ar to, ka laikā, kad mūsu pusē ir vēls rudens un gaidām sniega baltumu, Ziemassvētkiem tuvojoties, tālajā kontinentā viss ir gluži pretēji – tur ir jau pavasaris, kad zied dažādi augi un koki, piemēram, krāšņie džakarandas koki. Pārceļoties uz Austrāliju, tu pagriez pulksteni ne tikai septiņas astoņas stundas uz priekšu, bet sastopies ar to, kas tikai būs, ko gaidām, – pavasari. Tu ieceļo nākotnē. Tad jau iznāk, ka varam ceļot laikā, kā to vēlējās angļu fantasts Herberts Velss.
Tomēr ne jau nākotni lidoju satikt, bet latviešus sešās Austrālijas pilsētās, kas katra ir savas pavalsts galvaspilsēta.
Pirmā pietura – Perta, Rietumaustrālijas lielākā un nozīmīgākā pilsēta Indijas okeāna krastā. Tur mani lidostā pēc 32 stundu garā ceļa, vicinot Latvijas karogu, sagaida Jānis Vucēns ar Sarmīti, turienes latviešu līderis, ar kuru daudzus gadus apmainījāmies ar vietējiem apkārtrakstiem un vēstulēm. Viņš ir datorzinību pedagogs vidusskolā, reizi nedēļā vada radiopārraides latviešu valodā multinacionālā raidstacijā, kur intervē arī mani. Var tikai apbrīnot viņa izcilo latviešu valodu, kurā neatskan ne intonācija no austrāliskās angļu valodas, kamēr Latvijas latvieši, pat latviešu valodas skolotāji, ātri vien piesavinās angliski kāpjošās intonācijas ikdienas valodā.
Iepazīstinot ar Pertu, Jānis aizved uz Botānisko dārzu, kur vēl zied daudzi krāšņi krūmi un puķes. No kalna gala pilsēta apskatāma kā uz delnas. Jānis vēl stāsta, kā tā izskatījusies viņa studiju gados, kad vietā, kur tagad paceļas augstceltnes, kādreiz bijuši smiltāji. Perta aug ne gadiem, bet mēnešiem.
Viena pilsēta Latvijas lielumā
Turpat Botāniskajā dārzā uzcelts memoriāls Pirmajā pasaules karā kritušajiem pertiešiem, katram no viņiem iestādīts koks, veidojot garu jo garu aleju. Pamanu, ka netālu pulcējas jaunieši, gatavodamies 11. novembra svētkiem. Latvijā šis datums ir Lāčplēša diena, Austrālijā un daudzviet citur pasaulē to atzīmē kā Kritušo karavīru piemiņas dienu (Remembrance Day). Sev par kaunu jāatzīstas, ka nebiju ielāgojis, ka Lāčplēša diena pieskaņota Pirmā pasaules kara beigu dienai.
Jāņa Vucēna stafeti nākamajā dienā pārņem tēlnieks Māris Raudziņš. Ja atceramies latviešu filmu «Sapņu komanda», tur kā viens no basketbolistiem tiek minēts Džems Raudziņš (1910–1979). Māris ir viņa dēls. Viņš iecerējis aizvest pie latviešu izcelsmes māksliniekiem. Ar dažiem mazliet biju iepazinies 2013. gadā, kad Talsos un Madonā bija skatāma Māra «kūrētā» izstāde «8+1».
Šis ceļš pie māksliniekiem dod iespēju iepazīties ar dažādiem Pertas rajoniem. Paši pertieši smejas, ka tā ir maza – tikai ap diviem miljoniem iedzīvotāju, tikpat daudz, cik Latvijā kopumā, vienīgi teritorija ir krietni mazāka. Kā ikvienā Austrālijas pilsētā centrā ir daudzstāvu mājas, debesskrāpji, kur lielākoties izvietojušies dažādu iestāžu, firmu un uzņēmumu biroji, pavalsts administratīvā pārvalde un Rietumaustrālijas parlaments. Ļaudis dod priekšroku privātmājām.
Zeme te kļūst arvien dārgāka, tādēļ jaunie rajoni izceļas ar to, ka privātmājas saspiedušās cita pie citas jo cieši kā zvirbuļi uz elektrības drātīm, neatstājot vietas zaļumiem un padevīgi ļaujoties saules svelmei. Svilinošā saule dedzina ēkas un ļaudis kā uz cepešpannas (tā šķiet ziemeļniekam). Ēnas tikpat kā nav. Pat vietās, kur aug krūmāji (buši, kā ļaudis tos sauc) nav glābiņa no karstās saules, kas uzkaist pāri 30ºC. Saulē eikaliptu un citu koku lapotnes visu mitrumu zaudējušas, lapas sarāvušās čokurā, un saules stari tiem duras cauri. Bet austrālieši pie tā pieraduši. «Tāds jauks siltumiņš,» viņi nosaka, kamēr cilvēkam no ziemeļu puslodes šāds laiks šķiet nomācošs (turklāt novembrī!).
Māksla no lūžņiem
Krietni tālu no centra bušu teritorijā iemitinājies Leo Žuks, latvietes un ukraiņa atvase. Latvijā viņu biju iepazinis kā gleznotāju, kurš košās krāsās tēlo Austrālijas dzīvi. Tagad Pertā atklāju tēlnieku, kurš no izsviestām metāla ierīcēm, lūžņiem, automašīnu riepām, kokiem un citiem materiāliem darina savus mākslas darbus. Starp krūmiem, augiem un eikaliptiem paēnā 10 akru (četri hektāri) plašā teritorijā saulē gozējas putni, vardes, jātnieki uz zirgiem un citi tēli. Tie ir perfekti darināti, pilni humora, labsirdīga smaida un vitalitātes. Apbrīnojama ir šķietami neierobežotā fantāzija, veidojot, piemēram, Donu Kihotu, džentlmeņus un daudzus citus personāžus dažādās situācijās un pozās. Cik žēl, ka Austrālija ir tik tālu, ka tēlniecība tik smaga un maz pārvietojama un pārsūtīšanas izmaksas tik astronomiskas, ka Latvijai šos izcilos darbus nevar parādīt, sevišķi Jelgavā, kur notiek metāla skulptūru simpoziji. Mūsu un leišu tēlniekiem būtu ko pamācīties.
Netālu no Žuka dzīvo Māris Raudziņš kopā ar savu māti. Sākotnēji viņš darināja proporcijās izstieptu kailu sieviešu tēlus dažādās pozās, vēlāk veidoja objektus, kuru ornamentālajos risinājumos novērojama latviešu rakstu tieša klātbūtne. Māris latviski nerunā (viņš vispār ir mazrunīgs), tomēr kāda dvēseles stīga atgādina par viņa nacionālo piederību. Arī daļa darbu domāti izvietošanai telpā – parkos, dārzos. Diemžēl viņš var parādīt vien dažus darbus, kuri ieguvuši citu saimnieku un tagad grezno viņu skopos košumdārziņus vai nu mājas priekšā, vai iekšpagalmā, kur ir vieta krāšņiem krūmiem un apstādījumiem.
Vienu no tiem ieraudzīju pie Pētera Ciemīša, kurš ar sievu Džilu iemājojis angļu tipa kotedžā. Tā ir māju grupa ap iebraucamo pagalmu. Nezinu, kurā laikā celta, bet tā atspoguļo Austrālijas emocionālo pagātni. Tā joprojām atceras ar lielu mīlestību tos laikus, kad šis kontinents bija Lielbritānijas impērijas sastāvdaļa. Austrālieši, tāpat kā kanādieši, vēl arvien uzskata Anglijas karalieni par savējo. Nostalģija pēc seniem laikiem atklājas arī šādā māju grupā, kurā dzīvo Ciemīšu ģimene.
Pētera Ciemīša vārds man zināms krietni pasen kā viens no tiem latviešu māksliniekiem, kurš ieguvis savu vietu šīs zemes tēlotāja mākslā. Vienmēr ir pievilkuši viņa portreti – kā akvareļi, tā zīmējumā ar tušu. Krāsu vai tušas klājumā, to laukumu un līniju ritmos atklājas modeļa sarežģītā emocionālā vai garīgā pasaule, varbūt pat raksturs, vājības un lielums. Tie parasti ir dziļāku stāstu vērti par to personību, kas mākslinieku piesaistījusi.
Satikšanās ar Pēteri līdzinās tam burvīgajam, slēptajam un ilgotajam priekam, kāds rodas, sastopoties ar senu labu paziņu. Viņš ar Džilu ir atvērti, laipni un sirsnīgi, ka laiks viņu mājā ātri izžūst, un Māris steidzina doties tālāk. Ko lai dara, jāklausa, jo esmu laika iegrožots. Sirdī tomēr šķendējos, kādēļ nevaru uzkavēties ilgāk. Gribējās ar Pēteri tuvāk iepazīties. Darbus arī tikai dažus varēju ieraudzīt, lai gan bija ko rādīt un skatīt. Cik būtu lieliski, ja varētu par viņu rakstīt grāmatu. Viņš man ir tuvs un saprotams.
Nākamās tikšanās ir ne mazāk rosinošas. Lūk, Jāņa Vucēna nedēļas māja ar teju vai sterilo vidi, kas atkārto viņa savdabīgos darbus perfektajā izpildījumā. Viņš ir viens no redzamākajiem Austrālijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, par kuru raksta biezas monogrāfijas un kura darbus gaida parādāmies, jo zina – tie būs atkal jauns atklājums.
Gluži citāda ir Gabrieles Mazaļevskas māja un darbnīca, kuru pati veidojusi savām rokām. Tur valda iekšēja brīvība, iedvesma un patiesums. Gleznot viņai pēdējā laikā nav bijis laika. Viss atdots uguns šoviem. Turpat arī Selga Ešots. Viņa rāda savas grafikas, bet pārsteidz ar ozollapu vīnu. ◆
Turpmāk vēl
