Ainavu arhitekte Arita Trimalniece atzīst, ka darbā jāpievērš uzmanība kā kopumam, tā detaļām.
Ainavu arhitektes Aritas Trimalnieces ikdiena ir krāsaina. Par to liecina ne vien neskaitāmu krāsu zīmuļi, kas tiek izmantoti ainavu plānošanā. Krāsas viņas ikdienā ienes tikšanās ar dažādiem cilvēkiem, iespēja katru reizi strādāt citā vidē, bet brīvajā laikā nodoties tautas dejas burvībai.
Māksla tuvāka par ekonomiku
Aritas dzimtā puse ir Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovka, taču par savām mājām jau desmit gadu viņa sauc Jelgavu. Jaunā speciāliste stāsta, ka interese par ainavu arhitektūru radusies bērnībā – vecmāmiņas puķudobē. Arī mākslas skolas apmeklēšana Nautrēnos vēl pamatskolas laikā veicinājusi nākotni saistīt ar ainavu arhitektūru. Sevišķs nopelns esot mākslas skolas pedagoģei Maijai Gailumai: «Viņa prata iedvesmot cilvēkus. Ja kādam matemātikā negāja labi, skolotāja deva pārliecību, ka tu vari būt labs mākslā.»
Pēc 9. klases Arita sekojusi draudzenēm un nolēmusi turpināt mācības Rēzeknes Komercskolā, kas nu apvienota ar ģimnāziju. «Ekonomiku mācīties tolaik bija ļoti moderni, un tā tas ir joprojām. Taču pa tiem trim gadiem zīmuli rokā nepaņēmu. Sapratu, ka ekonomika nav mans lauciņš un man ir vajadzīga māksla, tāpēc ainavu arhitektūra bija ļoti laba izvēle,» spriež Arita.
Tagad atskatoties uz laiku, kad izšķīrusies par labu ainavu arhitektūras studijām, Arita teic, ka tolaik sakrituši vairāki apstākļi. «Toreiz iekāpu pēdējā mikroautobusā no Rīgas uz Jelgavu, lai tiktu uz zīmēšanas iestājeksāmeniem. Pēdējās minūtēs nopirku zīmuli un dzēšgumiju. Zīmēt nebiju mācījusies, bet droši vien tāpat kā peldēšana tādas lietas neaizmirstas,» domā Arita. Tad septiņu gadu studijās LLU Lauku inženieru fakultātē apgūta ainavu arhitektūra un plānošana un iegūts maģistra grāds. Pašlaik Arita Rēzeknes Augstskolā studē vides aizsardzību.
Jāredz, kā būs pēc gadiem
«Dārzs ir tā vieta, kur cilvēks realizējas, rod harmoniju ar dabu un gūst prieku. Savukārt ainavu arhitekts ir eksperts, kurš īsajās tikšanās reizēs cenšas izprast klienta vēlmes, vajadzības, vērtības – atrast tās lietas, kas klientam sagādās prieku,» uzskata Arita. Viņa teic, ka arhitektam jābūt kā psihologam un ekstrasensam un jau iepriekš jāredz, cik daudz laika cilvēks varēs veltīt dārzam un tā kopšanai. To augstskolā māca mazāk, tas vairāk nākot no dzīves pieredzes. «Katra vieta un cilvēks, ar kuriem strādāju, ir atšķirīgi, un katram projektam ir pavisam cits klimats. Ainavu arhitekta darbs nav vienmuļš, jo viss pastāvīgi mainās, bet vienlaikus tas ir arī sarežģītāk,» strādājot uzņēmumā «Koku eksperts», novērojusi Arita.
Tāpat arhitektam jāspēj saskatīt kompozīciju, jāredz krāsas, kontrasti, izvietojums. «Bieži cilvēki dzīvo vienā vietā jau ilgus gadus un pieraduši pie tā, kā ir, un viņiem ir labi. Ainavu arhitekts tad iesaka labāko risinājumu. Piemēram, gadās, ka ir kādi pagaidu šķūnīši, kas vienkārši kaut kur novietoti, cilvēki riņķo tiem apkārt, un viņiem liekas, ka tā ir pareizi. Ainavu arhitekts tad ar skatu no malas iesaka, kā labāk darīt.» Ja vieta arī pēc 50 gadiem izskatīsies labi, tad speciālists darbu ir paveicis godam. «Tas grūtākais ir ieraudzīt, kā vieta izskatīsies uzreiz, kad darbs būs pabeigts, un kā pēc gadiem. Arhitektam ir vienkāršāk – uzzīmē, un tā būs arī pēc simt gadiem. Mēs iestādām mazu kociņu, kurš izaugs liels. Ainava ir jāizprot,» spriež Arita.
Atklāj vērtības
Ainavu arhitektam jāpiemīt arī lielai pacietībai un spējai visu saskatīt kā kopumā, tā detaļās. «Mazās lietas rada kopējo harmoniju. Ir jāspēj saskatīt vērtības, kas piemīt konkrētajai teritorijai. Vai tie ir lieli, skaisti koki, varbūt jāatsedz skatu līnijas uz baznīcas torņiem vai kāda skaista ainava. Kādreiz var ieskatīties arī kaimiņa pagalmā – varbūt viņam ir kaut kas tāds, ko arī var īstenot. Cilvēki dažreiz nemaz nezina, cik skaisti ir ap māju, tāpēc jāpalīdz viņiem to ieraudzīt,» stāsta Arita. Viņa arī uzsver, cik ainavas izveidē nozīmīgs ir klimats. «Mēs Latvijā ļoti daudz laika pavadām telpās. Tāpēc ir svarīgi, ko mēs redzam pa logu, kad vērojam gadalaiku nepārtraukto mainību. Ar to mēs esam tik bagāti!»
Arita nodarbojas ar privātu dārzu ierīkošanu galvenokārt valsts centrālajā daļā – Zemgalē, sevišķi ap Jelgavu, arī Rīgā un Jūrmalā –, bet pašlaik viņa galvenokārt piedalās koku inventarizācijās. Ir bijuši arī vairāki objekti Aritas dzimtajā pusē. Viņa teic – ainavu arhitektu var atļauties arī cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Viss sākoties ar konsultāciju, kurā tad arī abas puses vienojas par tālāko. «Konsultācijas nav dārgas, un labāk vienreiz pareizi uzprojektēt nekā septiņas reizes pārstādīt un nepārtraukti mainīt dārza izskatu. Tas izmaksās vēl dārgāk,» norāda speciāliste.
Speciālistu pieaicina ne tikai tad, ja teritoriju plānots iekārtot no paša sākuma. Var uzlabot arī to, kas jau ir, saņemot ieteikumus, kur piestrādāt. «Pareizā prakse, kas būtu jāievēro, sākot vietas labiekārtošanas darbus, ir vispirms saprast projektējamās teritorijas vērtības. Šajā gadījumā ir ļoti vērtīgi pieaicināt ekspertus. Ainavu arhitekts redz ainavtelpas labās, izceļamās lietas, atver skatu līnijas un redz arī paslēpjamās. Ja teritorijā jau ir koki, tad arborists jeb kokkopis ir tas, kurš vislabāk noteiks koka stāvokli un ieteiks, ko turpmāk ar to darīt. Tāpēc ir tik svarīgi veikt koku inventarizāciju. Īpaši tas attiecas uz muižu un citiem veciem parkiem, kur koku daudz un tie ir sasnieguši savu reproduktīvo vecumu.»
Mākslinieces gēns
Kaut pēdējos desmit gados Arita kļuvusi par jelgavnieci, saites ar dzimto pusi nav sarautas. Viņa Rēzeknes Augstskolā ne tikai studē maģistrantūrā, bet arī pasniedz vides dizainu – ainavas mācību un projektēšanu, grafiskās programmas, kā «autokadu», «fotošopu». «Es savus studentus saucu par saviem bērniem. Pasniegšana man visu laiku liek meklēt jaunāko informāciju, es mācu viņiem, un viņi māca man. Studenti divos gados iegūst pirmā līmeņa profesionālo izglītību. Man tas šķiet ļoti labi, jo divu gadu laikā students saprot, vai ar to grib nodarboties visu dzīvi,» spriež pasniedzēja.
Dzimtajā Rēzeknes novadā dzīvo ne tikai jaunās ainavu arhitektes vecāki, bet arī gandrīz visi radinieki. Aritai ir jaunāks brālis Guntars, kurš nodarbojas ar robotu būvēšanu un ar tiem piedalās arī sacensībās. «Es varu priecāties, ka man ir māsīcas un brālēni un ka mēs esam saliedēti. Visos svētkos sanākam kopā – ģimene ir liela vērtība.» Arita teic, ka ir prātojusi, no kurienes viņā ir mākslinieces gēns. Abi vecāki nodarbojas ar lauksaimniecību, taču jaunā sieviete spriež – iespējams, tas pārmantots no vecvecākiem. No tēta puses vectēvs spēlējis kokli un mandolīnu, kopā ar brāļiem aicināts par kāzu muzikantu. Vectēvs un vecvectēvs darinājuši koka rāmjus, īpaša dizaina durvis.
Deja iedvesmo
Arita pašlaik pēta dzimtas saknes un turpina veidot dzimtas koku, cenšoties noskaidrot, kur dzimtā meklējami mākslas iedīgļi. Taču viens ir skaidrs – mākslas gēns pastāv, jo arī Aritas māsīcas ar to aizrāvušās. Viena ieguvusi grafiskās dizaineres izglītību, savukārt otra Londonā mācās apģērba dizainu. «Dzimtas sakņu pētīšana ir ļoti interesants process. Paaudzēs mums bijušas ļoti lielas ģimenes pat ar 12 bērniem,» Arita atklāj tipisku latgaliešu dzimtu iezīmi. Viņas dzimtas koks izpētīts piecās paaudzēs, tomēr vēl jāprecizē detaļas attiecībā uz dzīves datiem.
Aritas aizraušanās ir tautas dejas. Pamatskolas laikā tieši pirms dziesmu un deju svētkiem iestājusies jauniešu deju kolektīvā «Troks voi». «Toreiz aizbraucu uz dziesmu svētkiem, tie mani ļoti iedvesmoja,» stāsta Arita. Tagad viņa dejo Tautas deju ansamblī «Diždancis». «Sports mani nekad nav saistījis, tāpēc dejošana ir tāds kompromiss. Liekas, ka arhitekta darbs ir skaists un radošs, taču lielākoties sanāk sēdēt pie datora un rasēt. Dejošana ir jauka izkustēšanās,» teic Arita, piebilstot, ka kolektīvs ir ļoti draudzīgs un prieku sagādā arī koncerti.
Vēl viens Aritas vaļasprieks ir kausēta stikla rotaslietu veidošana. Jau studējot LLU, viņa apmeklēja bērnu un jauniešu centru «Junda», kur varēja ar to nodarboties. «Interesanti ir tas, ka nekad nevar zināt, kāds būs rezultāts. Pastāvīgi var eksperimentēt,» teic Arita. ◆
