Kaislīgi velobraucēji jelgavnieki tētis Aigars Rumpis un meita Zane Grava, kuri ar divriteni izceļojuši Latviju un Eiropu, 2010. un 2011. gada vasarā devās velobraucienā pa Ziemeļameriku. Divās vasarās, katrreiz braukšanai vien atvēlot 11 dienu, pieveikti 1684 kilometri, satikti neparasti cilvēki un iepazīti īpaši dzīves stāsti. Par piedzīvoto abi dalījās ar interesentiem, kas bija ieradušies uz ikmēneša tūrisma vakaru Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. Par piedzīvoto Ziemeļamerikā Zane piekrita pastāstīt arī «Ziņu» lasītājiem.
Šis veloceļojums tika ļoti gaidīts. Uzdevumu sagatavot maršrutu uztvēru ļoti nopietni. Tēvs teica, ka sāksim Bostonā, kur bija sarunāta riteņu iegāde. Pirms brauciena izsvērām, ka uz vietas divriteņus iegādāties ir izdevīgāk. Ar veikala vadītāju Metu tēvs bija sazinājies elektroniski. Šis veikals izcēlās uz citu fona ar savu lielisko misiju – katru gadu Bostonā un Anglijā tika savākti vismaz 6000 lietotu velosipēdu un vairākas tonnas lietotu detaļu. Lielākā daļa no šiem velosipēdiem devās uz Āfriku, Latīņameriku un Karību jūras reģionu. Riteņus, kuri netika aizsūtīti, izmantoja vietējie jaunieši dažādos projektos un programmās, kurās tie mācās velodrošību, apgūst velosipēdu mehāniķu prasmes un procesā nopelna šos riteņus sev. Veikalā, kurš vienlaikus ir arī serviss, tāpat atjauno un pārdod ziedotos divriteņus, kā arī pēcāk veikals finansē un iesaistās dažādos pasākumos un veic starptautisku darbu, iesaistot jauniešus.
Sastop īpašus cilvēkus
Vēl maršrutā bija jāiekļauj olimpiskās pilsētas Leikplesida, Monreāla un Toronto, kuras bijām nolēmuši apmeklēt, latviešiem piederoša alus darītava «Blue Hills Brewery», kas atrodas netālu no Bostonas, un latviešu nometne «Sidrabene», kur bijām ieplānojuši sarunāt iespēju atstāt riteņus, ja brauksim nākamo gadu atkal.
Tuvojoties izbraukšanas dienai, sākām kārtot somas pēc iepriekš sastādītā lietu saraksta. Visam nepieciešamākajam bija jābūt līdzi, taču nedrīkstēja pārsniegt lidostas noteikto bagāžas svaru. Tāpat pēc ziemas bija jāatjauno fiziskā sagatavotība. Es izvēlējos apmeklēt fitnesa centru, kurā darbojos no marta līdz pat izbraukšanas dienai.
Ir lietas un notikumi, kurus nespējam ietekmēt, un tas jāņem vērā, arī dodoties jebkāda veida ceļojumā. Var gadīties, ka laikapstākļi neļauj veikt ieplānoto kilometru skaitu. Var gadīties, ka lidostā bagāža neatlido reizē ar tevi, kā tas bija mūsu gadījumā. Nācās hostelī nakšņot vēl vienu nakti, lai sagaidītu somas, kas, protams, nozīmēja liekus un neplānotus tēriņus. Tāpat var gadīties, ka sastaptie cilvēki ierosina labākus naktsmītņu risinājumus, un tas savukārt noved pie citiem feiniem gadījumiem. Mēs iepazinām unikālus cilvēkus (Birutu un Staņislavu Duļevskus), kas mums piedāvāja iepazīt vēl citus latviešus Bostonas Trimdas baznīcā. Baznīcas mācītāja svētīja mūs un mūsu braucienu. Mēs pabijām arī alpaku fermā, kas agrāk piederējusi kādam latvietim.
Tikai kaķi neizpratnē
Visas nejaušības savijās tādā kā ķēdītē, un bija dienas, kad pat nevajadzēja skatīties kartē, bija vienkārši jābrauc uz priekšu. Tā mēs braucām – cauri trīs ASV štatiem (Masačūsetsai, Vērmontai un Ņujorkai) uz Kanādu. Arī kanādieši mūs pārsteidza ar savu pretimnākšanu un uzticēšanos. Lidostā satikām Elisoni, kura, pamanījusi, ka prātojam, kur palikt, mums rokās iespieda dzīvokļa atslēgas, nosauca adresi un teica – brauciet! Kādu brīdi dzīvoklī bijām vieni paši – mūs neizpratnē nopētīja vien abi saimnieku kaķi. Pēcāk saimniece stāstīja, ka viņai pirms divām dienām ienācis prātā pārveidot vienu istabu par darbistabu un vakar viņa to atbrīvojusi. «Laikam zināju, ka satikšu jūs!» Elisone noteica. Bijām tādi kā pazuduši lielajā Monreālā, bet viņa mums palīdzēja gan ar naktsmītni, gan ar vilcienu biļešu iegādi un vēl sacepa smalkmaizītes tālajam ceļam uz Toronto.
Latviešu nometnē «Sidrabene» sastapām Andreju Grīnbergu, kurš ir šīs vietas pārvaldnieks. Sākumā viņš mums iedalīja telšu vietu, bet, jau vairāk iepazīstoties, pļāpājot, mēs vakara gaitā nonācām atpūtas mājā «Ķemeri». Iepazīstot Andreju, sapratām, ka viņš ir cilvēks, kas dara visu un ir visur, un kā pārvaldnieks ir īstajā vietā!
Satiek «Čikāgas piecīšus»
Otrajā ceļojuma gadā no Toronto braucām cauri Ontario provincei uz ASV līdz Maskegonai. Atkal iegriezāmies «Sidrabenē», gatavojāmies pirmajam izbraucienam. Pirms visiem pasākumiem vēlējāmies doties uz veco ļaužu māju «Kristus dārzs». Bijām iepriekš sazinājušies, un mūsu vizīte tika iekļauta pasākumu kalendārā. Iepriecinājām šos ļaudis ar saviem ceļojumu stāstiem pa Latviju, rādījām filmiņas, jo viņi vēlējās redzēt Latvijas āres. Katrs centās atpazīt vietas, dalījās savos iespaidos par redzēto. Viņiem bija prieks, ka Latvija ir tikpat skaista kā atmiņās par to.
Atgriezusies «Sidrabenē», nolēmu doties uz Niagāras klinti, kura mani vilināja. Izstaigāju Brūsa taku (Bruce trail) no viena gala līdz otram, izmirku pamatīgā lietū, bet biju laimīga. Vēlāk nometnē pastaigājoties satikām arī «Čikāgas piecīšus», par kuriem 2011. gadā tika uzņemta filma. Daži kadri filmēti arī «Sidrabenē», kur viņi atklāja savu jubilejas gada koncertturneju. Vārds pa vārdam, un Alberts Legzdiņš teica, ka sagaidīs mūs pēc desmit dienām Garezerā. Tāpat «Sidrabenē» satikām muzikālo apvienību «Mūza», kas arī šogad bija nolēmusi doties koncertturnejā pa Ziemeļameriku.
Šo divu ceļojuma gadu laikā «Sidrabenē» iepazinām jaukus cilvēkus, kas par mums rūpējās, piedāvāja aizvest un izrādīt Niagāru (Andreja vecāki Ērika un Jānis Grīnbergi), parādīja naksnīgo Toronto (Māris un Kārlis Blūmi) un pavadīja laiku ar mums, dalījās stāstos un dziesmās (Andris Bergvalds, Juris un Dzintra Eglīši). Var jau būt, ka mēs paši parādījām, ka esam viņu uzticības vērti, jo piedalījāmies kopā Jāņu talkās, piedāvājām savu palīdzību un dalījāmies ar saviem piedzīvojumiem šīs zemes plašajās ārēs.
Piepilda sapņus
«Garezerā» ieradāmies divas dienas ātrāk. Alberts izbrīnīts, taču, padarījis savus darbus, pievērsās mums un izstaigāja kopā ar mums teritoriju, aizveda uz kempingu, kur uzslējām telti. Vēl vakarā viņš atnāca pie mums pasēdēt Garezera krastā. Nākamajā dienā iepazināmies ar rotkali Jāni, keramiķi Andu, apskatījām nometni pamatīgāk.
Mūsu Ziemeļamerikas ceļojums noslēdzās Milvoki, kur apciemojām savas radinieces. Pabijām pie onkuļa kapiņos – viņš pagājušajā gadā nomira, sagaidījis simt gadu. Pēdējo reizi radiņus bijām satikuši 1997. gadā, kad viņi viesojās Latvijā. Paciemojāmies Viskonsinas štatā, bijām ekskursijā uz vietējo alus darītavu «Miller Coors Brewery», apskatījām galerijas mākslas muzejā, izstaigājām kara muzeju un veterānu parku.
Jebkurš ceļojums ir kā sapņa piepildījums, jo ne jau vienmēr ir bijis tā, ka varu paņemt riteni un braukt kaut kur tālu. Man bija svarīgi šīs atmiņas iemūžināt, tāpēc rakstīju dienasgrāmatu, kura jau ir arī grāmatiņas veidolā. Esmu četru bērnu mamma, nu ir arī mazdēls, un gribējās, lai viņi zina, kāpēc esmu skrējusi prom no mājas, ko esmu piedzīvojusi, ko redzējusi. Nobraukti 1684 kilometri, un iegūtas ļoti pozitīvas emocijas, kas pārtop vēl jaukākās atmiņās. ◆
