Pēc Lielās franču revolūcijas, arī tās ideju ietekmē, dabaszinātnēs sāka nostiprināties priekšstats par evolūciju – attīstību un progresu.
Pēc Lielās franču revolūcijas, arī tās ideju ietekmē, dabaszinātnēs sāka nostiprināties priekšstats par evolūciju – attīstību un progresu. Strauji veidojās uzskats par Visuma vienotību. Šo izpratni balstīja vācu filozofa G.V.F.Hēgeļa un franču domātāja A.Sensimona idejas par vēsturiskā un loģiskā vienību attīstību. XIX gadsimtā zinātnes un tehnikas attīstības tieša izpausme bija rūpniecības apvērsuma turpinājums.
Franču matemātiķis Ogistēns Košī (1789 – 1857) izstrādāja fizikas, astronomijas un citu dabaszinātņu matemātisko nodrošinājumu, galvenokārt varbūtības teorijas virzienā. Vācu matemātiķis Kārlis Frīdrihs Gauss (1777 – 1855) veica fundamentālus pētījumus algebrā, skaitļu teorijā, diferenciālģeometrijā. Krievijas zinātnieks Nikolajs Lobačevskis (1792 – 1856) un vācu matemātiķis Bernhards Rīčevskis (1792 – 1856) radīja jaunus priekšstatus par telpas uzbūvi – neeiklīda ģeometriju.
Gadsimta beigās astronomijas zinātne bija atbrīvojusies no priekšstata par Visuma nemainīgumu. Spektrālanalīzes metode ļāva noteikt pasaules matērijas viendabīgumu pat attālākajās zvaigznēs un miglājos. Tika uzlabots teleskops, kas radīja iespēju atklāt jaunas Saules sistēmas planētas: Urānu (1781) un Neptūnu (1846). Angļu astronoms Viljams Heršels (1738 – 1822), franču zinātnieks Irbēns Žans Leverjē (1811 – 1877) un anglis Džons Adamss (1819 –1892) pilnveidoja zvaigžņu katalogus. Astronomijas attīstībā lieli nopelni bija arī Krievijas zinātniekam Vasilijam Struvem (1793 – 1864) un viņa dēlam Oto Vilhelmam Struvem (1819 – 1905). 1887. gadā astronomu kongresā zinātnieki nolēma sastādīt visaptverošu zvaigžņu katalogu, kurā reģistrēja 2 miljonus zvaigžņu. Gadsimta pēdējos gados krievu astronoms Fjodors Bredihins (1831 – 1904) izstrādāja komētu mehānisko formu teoriju, kā arī teoriju par meteoru plūsmām.
XIX gadsimtā ievērojamākais atklājums fizikā bija enerģijas nezūdamības un pārvēršanās
likums, kas deva iespēju daudzuma jēgā (kvantitatīvi) pamatot materiālās pasaules vienotību
un enerģijas neiznīcināmību. Četrdesmit gados šo likumu formulēja Jūliuss Roberts Maiers (1814 – 1878) un matemātiski pamatoja vācu zinātnieks Hermanis Helmholcs (1821 – 1894). 1831. gadā angļu fiziķis Maikls Faradejs (1791 – 1867) konstatēja, ka noslēgtā vadā, kas šķērso magnētiskā lauka spēka līnijas, veidojas elektriskā strāva.
Angļu pētnieks Džons Daltons (1766 – 1844) izveidoja atomu teoriju. 1869. gadā krievu zinātnieks Dmitrijs Mendeļejevs
(1834 – 1907) atklāja ķīmisko elementu periodiskuma likumsakarību.
Angļu ģeologs Čārlzs Laiels (1797 – 1875) izvirzīja teoriju par Zemes virsmas evolūciju lēnos, pakāpeniskos procesos. Bioloģijas zinātnes būtisks sasniegums bija šūnu teorijas izstrāde, kuras pamatlicēji bija vācu zinātnieki Teodors Švanns (1810 – 1882)
un Matiass Šleidens (1804–1881). 1865. gadā Austrijas dabaszinātnieks Johans Mendelis (1822 – 1884) atklāja organismu iedzimtības likumsakarības, aizsāka ģenētiku. Bet Čārlzs Darvins (1809 – 1882) secināja, ka visa dzīvā pasaule sekmīgi piemērojas dabas apstākļiem, ka dzīvnieku un augu sugas ir mainīgas, ka augu un dzīvnieku pasaule ir veidojusies ilgstošas attīstības un dabīgas izlases rezultātā. Darvina pētījumu publicēšana radīja apvērsumu ne tikai zinātnē, bet galvenokārt cilvēku pasaules izpratnē. (Cilvēkam un pērtiķim viens sencis – ak Dievs!) Cīņa pret zinātnieku nerimst vēl šodien – ASV vairākos štatos sabiedrības spiediena rezultātā Darvina mācība ir izslēgta no skolu obligātajām programmām.
