Līdz 1970. gadam Dānija bija sadalīta 86 pilsētu pašvaldībās un 1300 draudzēs, kas ietilpa 25 apgabalos. Šāds iedalījums tika mantots no laikiem, kad pastāvēja skaidri izteiktas atšķirības starp pilsētu un lauku pašvaldībām.
Līdz 1970. gadam Dānija bija sadalīta 86 pilsētu pašvaldībās un 1300 draudzēs, kas ietilpa 25 apgabalos. Šāds iedalījums tika mantots no laikiem, kad pastāvēja skaidri izteiktas atšķirības starp pilsētu un lauku pašvaldībām. Daudzviet pilsētas izplešoties ietiecās kaimiņu draudžu robežās.
1970. gadā Dānijā tika īstenota plaša pašvaldību reforma, kuras rezultātā ievērojami samazinājās vietējo pašvaldību skaits: apgabala pašvaldības palika 14, pirmā līmeņa pašvaldības – 275. Vidējais iedzīvotāju skaits vienā apgabalā ir 326 000, pirmā līmeņa pašvaldībā – 19 000. Reformas gaitā pašvaldības tika pārstrukturētas un ieviests jauns funkciju sadalījums un cita finansēšanas un finansu izlīdzināšanas sistēma.
Apvienošanās process nebija brīvprātīgs un viennozīmīgs, tas tika veikts ar iekšlietu ministra lēmumu. Pastāvēja princips, ka vienai pilsētai ar tās «priekšpilsētām» ir jāatrodas vienas pašvaldības ietvaros. Optimālākā bija brīvprātīgā apvienošanās, kad tika ņemtas vērā pušu intereses. Pašvaldību apvienošana notika, pamatojoties uz pētījumiem par izmantojamiem infrastruktūras objektiem, kā arī ņemot vērā pašu iedzīvotāju vēlmes. Pašvaldībām būtisks bija arī to nākamais nosaukums. Tajā bija svarīgi iekļaut šīs teritorijas identitāti (apdzīvota jeb ģeogrāfiska vieta), tas varēja būt arī vēsturisks. Jauno pašvaldību vēlēšanas notika 1970. gada 15. martā, kandidāti politisko partiju sarakstos tika iekļauti atkarībā no pašvaldību lieluma.
Pašvaldību reformas pamatideja Dānijā bija daudzu funkciju deleģēšana no centrālās valdības uz pašvaldībām. Tādējādi vietējā padome kļuva par nozīmīgāko valsts vietējās padomes institūciju.
Pēc pašvaldību apvienošanās pagājuši turpat 30 gadi. Kādi ir tās plusi un mīnusi šodienas acīm? Par zaudējumiem neviens vairs īpaši neatceras. Sākumā cilvēki bija neapmierināti, ka tālu jābrauc uz pašvaldību, pie ārsta vai līdz pastam. Tagad šie attālumi ir sarukuši, jo robežas starp pašvaldībām izzudušas ne tikai uz kartes, bet arī cilvēku apziņā.
Lielākais ieguvums bija efektīvāka finansu līdzekļu izmantošana. Piemēram, skolu tīkla optimizēšana: apvienojot mazās skoliņas ar 50 skolniekiem, bija iespējams nodrošināt labāku mācību kvalitāti. Pašvaldībai pavērās iespējas uzlabot plānošanas procesu, labāk izmantot platības un finansiālos resursus. Tai bija vairāk naudas līdzekļu pārvaldei, tāpēc varēja pieņemt darbā ekspertus, piemēram, nodokļu jautājumos. Būtisks faktors bija pašvaldības attīstības plānošana, kas bija iespējama lielā pašvaldībā ar profesionālu administrāciju.
Jāatzīst, ka Dānijā lielajās pašvaldībās šur tur ir izzuduši ciemati, bet tas vairāk saistāms ar rūpniecības attīstību, ne reformu.
Dānijā parlaments ir nolēmis, ka publiskā pārvalde valstī sastāv no trīs līmeņiem: pašvaldība, amte (apgabals) un valsts. Amtu svarīgākie uzdevumi ir slimnīcas un vidusskolas to teritorijā, kā arī ceļu uzturēšana. Pašvaldībām pastāv sadarbība ar amti, piemēram, pārtikas preču kontroles jomā. Tāpat arī pašvaldību starpā. Piemēram, tās sadarbojas dabas gāzes piegādes jomā, atkritumu sadedzināšanā u.tml., jo vienai pašvaldībai tāda iekārtas iegādāties un uzturēt nav iespējams.
Vienlaikus ar teritoriālo reformu notika arī finansu un izlīdzināšanas reforma. Agrāk valsts kompensāciju veidā finansēja noteiktu daļu pašvaldības izdevumu. No kompensācijām pārgāja uz vispārējām dotācijām, iegūstot stingrāku sasaisti starp pašvaldību kompetenci un ekonomisko atbildību.
Vācijā teritoriālā reforma notika pirms 25 – 30 gadiem. Valsts sadalīta 16 federālās zemēs, katrā no tām dzīvo aptuveni 4 miljoni iedzīvotāju. Latvijas pašvaldību darbinieki ir iepazinušies ar Reinas – Pfalcas federālās zemes pieredzi (par to arī stāstām).
Pēc teritoriālās reformas septiņdesmitajos gados tajā tika izveidoti 24 rajoni, katrā no tiem ir vidēji septiņas lielas pašvaldības ar aptuveni 10 000 iedzīvotāju. Pirms reformas šajā teritorijā pastāvēja 2912 pagastu. Nosakot jaunās pagastu robežas, tika ievēroti trīs galvenie pamatprincipi. Pirmkārt, pilsētas – piepilsētas problēmu atrisināšana, pievienojot pagastus. Īstenojot teritoriālo reformu, relatīvi spēcīgi izpaudās blakus pagastu pievienošana pilsētai kā kodolam (šis process pat bija izpelnījies apzīmējumu «striķītis ar speķi»). Otrkārt, kopējos celtniecības projektos saistītu jeb tuvākā nākotnē saistāmo pagastu apvienošana. Vietējo pagastu līmenī bija liels apvienošanās skaits, parasti ievērojot brīvprātības principu. Kaut arī prognozētie kopējie celtniecības pasākumi dažreiz neīstenojās, apvienošanas mērķis tika sasniegts. Līdz šim tikai piecos gadījumos ir notikusi atdalīšanās atpakaļ. Trešais pamatprincips bija pagastu ar mazu iedzīvotāju skaitu (t.s. pundurpagastu) pievienošana lielākam pagastam ar juridiskās personas statusu. Ne visi pundurpagasti varēja tikt pievienoti lielākiem pagastiem. Tā arī šodien pastāv 619 vietējo pagastu ar iedzīvotāju skaitu no 5 līdz 300, galvenokārt reti apdzīvotās federālās zemes rajonos. Kopš teritoriālās reformas sākuma ir likvidēts tikai viens pagasts ar diviem (!) iedzīvotājiem.
Galvenais Reinas – Pfalcas federālās zemes reformā bija savienoto pagastu izveidošana. Minimālais iedzīvotāju skaits savienotajam pagastam tika noteikts 7500. Reformas pamatā bija atziņa, ka svarīgākajiem pagastu uzdevumiem jāaptver plašs iedzīvotāju loks, lai tos varētu sekmīgi un ekonomiski izdevīgi risināt. Vienlaikus toreizējie politiķi neapstrīdēja ideju, ka arī vismazākajās vietās ir jāsaglabā tiesiskā patstāvība (vismaz lēmumu pieņemšanā) un goda amati pārvaldē. Vietējos pagastos nepastāv centralizēta pārvalde. Ir tikai padome kā goda orgāns, un arī birģermeistars ir goda amata statusā. Vismazākais vietējais pagasts no 2256 pagastiem ir ar sešiem iedzīvotājiem, un tas ir patstāvīgs ar savu padomi un birģermeistaru. Vidējais iedzīvotāju skaits vietējā pagastā ir 1000. Turpretī savienotajos pagastos tas svārstās no 6000 līdz 37 000.
