Kārlis Īle ar Maiju Punculi, tikko pārstāvējuši Latvijas ledus tēlniecību Kanādā, jau «zāģē» Pasta salā.
«Tiesa, nupat vēl bijām Kanādas galvaspilsētā Otavā,» Jelgavas ledus festivāla otrās dienas rītā stāsta pazīstamais ledus tēlnieks Kārlis Īle. «Tur mēs ar Maiju Punculi uztaisījām trīs skulptūras, pa abiem kopā pat četras. Pamatuzdevums, kāpēc vispār braucām pāri okeānam, bija Latvijas Republikas vēstniecības Kanādā uzaicinājums sakarā ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā prezentēt mūsu valsti pavisam citā kontinentā.»
Atgādināsim, ka pasaules čempionātā sniega skulptūru veidošanā, kas 13. janvārī noslēdzās Ķīnas pilsētā Harbinā, par uzvarētājiem kļuva K.Īle, Mintauts Buškevics, M.Puncule un Ainars Zingniks, bet ledus skulptūru konkursā K.Īles un M.Buškevica skulptūra «Lietus suns» tika atzīta par otro labāko.
«Uz Otavu tikām uzaicināti nevis kā konkursanti, bet viesmākslinieku statusā – lai veidotu tā saucamo lielo demo skulptūru, turpina Kārlis. Tas ir viens no Latvijas vēstniecības publiskās diplomātijas projektiem, kas norisināsies ES prezidentūras laikā. Sešas, nē, pat septiņas dienas pagāja, lai izgatavotu «Saules zirgu» («Saules vedēju», satraukta par šādu Kārļa «pārteikšanos», steidzīgi labo Kārļa kolēģe Maija – red.).
Jā, tik tiešām, oficiālais nosaukums ir «Saules vedējs», bet pēc mūsu ieceres viņš jāj apkārt visai pasaulei, rotāts ar latviešu rakstu zīmēm. Zirgs uz muguras nes Saules zīmi, kam latviešu mitoloģijā ir īpaša nozīme kā gaismas nesējam, mūžīgās kustības un dzīvības simbolam.»
– Vai tikai divatā veidojāt šo «Saules vedēju»?
Kārlis: No organizatoru puses bija vietējie tehniskie palīgi, bet idejiski viss atkarīgs no mums. Kad bija gatava demo skulptūra, kā mēdz teikt, pie viena brauciena, mums piedāvāja piedalīties arī konkursā «Winterlude».
Konkurss notika trijās kategorijās, un, tā kā laika ziņā tās daļēji pārklājās, mēs piedalījāmies tikai divās. Varēja pieteikties uz «One Block Challenge» («Viena bloka iespēja»), tas ir, katram māksliniekam tiek piešķirts viens bloks, tāpat kā šeit, Jelgavā, arī standarta izmēri tādi paši (1,0 x 0,5 x 0,25 metri), un notiek tādas kā ātrgriešanas sacensības – tiek dots kontrollaiks divas stundas, un ko nu tajā laikā paspēj, to paspēj.
– Un ja nu nepaspēj?
Maija: Nu tad nekā. Īstenībā nav jau tik traki, tikai punktus ņem nost.
Kārlis: Ledus skulptūra jau nekad nav pabeigta, var jau arī kādu detaļu beigās atmest. Divās stundās ledus skulptūru iespējams uztaisīt. Protams, ja ir profesionāla pieeja un viss jau iepriekš pārdomāts. Attiecīgi tādai arī jābūt skatītāju attieksmei – ka darbs nav tapis ne divās nedēļās, ne dienās, bet tikai divās stundās.
Otru konkursu Otavā varējām izvēlēties – vai nu individuālo, vai komandas darbu. Tā kā bijām divi, tad izdomājām veidot komandu skulptūru. Šajā konkursā jau bija 18 bloku, kas jāapstrādā 30 stundās, un šo laiku varēja sadalīt trīs dienās. Nekādus laurus gan neplūcām, Otavas konkursā pirmajās vietās bija Krievijas pārstāvji.
– Kā, piemēram, tiek izvēlēts katras skulptūras novietojums, nu kaut vai Jelgavā?
Maija: Projekta vadītājs perfekti visu izplāno, ņemot vērā iesūtītās skices. Galvenais kritērijs droši vien ir – lai skatītājiem būtu ērtāk apskatīt.
– Savukārt jums droši vien nav tik vienkārši – ņem tikai skici un taisi.
Maija: Pamatideja ir skaidra, bet tā jāpielāgo vietējiem, galvenokārt klimatiskajiem, apstākļiem. Piemēram, tagad ir nedaudz par siltu, tāpēc tehniski mūsu projekts «Ziemeļu kronis» nedaudz jāpārstrādā.
– Tas būs tavs un Kārļa komandas darbs, bet vēl jau piedalīsieties arī individuālajā konkursā?
Maija: Tā kā festivāla tēma ir «Ledus pasaka», tad pie pasaku pasaules arī turēšos – manu darbu sauks «Vecīša cimdiņi». Lai visiem zvēriņiem ziemā ir silti.
Kārlis: Man gan pasakām ir mazliet abstraktāka pieeja. Domāju, šis posms jau ir noiets, un negribas, ka ledus tēlniecība aiziet tādā ilustrāciju tipa mākslā. Pienācis laiks sacerēt pašam savas pasakas. Man tā šoreiz būs «Rīta zvaigzne». Komandas darbs mums būs vēl abstraktāks. Esam izdomājuši vairākas versijas – piemērotas konkrētajiem laika apstākļiem.
Kad mācījos strādāt ar ledu, bija tāds mirklis, kad tehniski jau jutos tik varošs, ka gribējās mēģināt, lai ledus atgādinātu citu materiālu, piemēram, uztaisīt koka laivu no ledus. Nu šis aplis ir noslēdzies un atkal gribas atgriezties pie ledus kā pamatvērtības, atmetot dekoratīvo virskārtu. Ledus galu galā ir burvīgs tieši ar šo savu ledainumu, negribas to pārvērst par plastmasai līdzīgu izstrādājumu. Pirmatnējais ledus – tas taču ir spēks, viens no pamatelementiem.
– Tikko esat ieradušies, kamēr jūsu kolēģi (arī konkurenti) jau veselu dienu strādājuši, un individuālās skulptūras praktiski gatavas, daudzi ķērušies pie komandu darbiem (saruna notika 3. februārī). Bet nemana, ka jūs pa galvu, pa kaklu censtos atgūt nokavēto.
Kārlis: Tā kā nudien esam tikko ielidojuši, labāk vispirms iejusties atmosfērā, pamatīgi izpētīt visus apstākļus un tikai tad ķerties pie darba. Pieredze liecina, ka tad var sasniegt labāku rezultātu. Arī vieta – Pasta sala – ir jauna, līdz ar to pavisam citi apstākļi, kas jāiepazīst. Arī Kanādā mums nāca klāt cilvēki un prasīja, cik ilgu laiku vajag, lai uztaisītu kādu ledus skulptūru. Ko atbildēt? Sešas dienas? Bet četrpadsmit gadu mākslinieciskās izglītības? Un pieredze. Un vismaz trīs nedēļas pie skicēm un tehniskajiem rasējumiem.
– Apmēram tas pats, kā jautāt Useinam Boltam vai Jānim Lūsim, cik sekundes vajag, lai uztaisītu pasaules rekordu.
Kārlis: Vai jautāt fotogrāfam, cik laika vajadzīgs labai bildei – viens zibsnis.
– Mintauts Buškevics saka, ka jūsu komandā esot kā bobsleja ekipāžā stūmējs, bet tu kā pilots.
Maija: Mūsu komandas darbā galvenais, protams, ir Kārlis, es praktiski esmu viņa asistente. Vismaz tā sāku, nu jau pati arī uzdrīkstos pa kādai skulptūrai izveidot, esmu mēģinājusi arī smiltīs.
Kārlis: Komandas darbā svarīgi ir visi. Turklāt daudz labāk, ja ir atšķirīgi cilvēki. Ja duetā abi vienādi spēcīgi mākslinieki, komanda ir nestabila. Tāpat kā jau pieminētajās bobsleja kamanās nevar būt divu pilotu – tad katrs gribēs aizstūrēt uz savu pusi. Un tad viņi sāk savā starpā cīnīties un lielāko spēka daļu iztērē nevis lietas labā, bet savstarpējos cīkstiņos. Ir protams, arī stabilas un ilglaicīgas komandas, bet tajās katrs ir spēcīgs savā, no otra atšķirīgā jomā un cits citu tikai papildina.
– Jelgavas festivālā nedrīkstam aizmirst, ka netrūkst iemeslu, lai skatītāji Kārļa Īles darbu vērtētu īpaši uzmanīgi. Latiņa pacelta visai augstu, gribētāji atradīs arī citus iemeslus.
Kārlis: Es to ļoti labi zinu un tāpēc nemaz nedrīkstu apstāties. Tāpēc arī esmu nolēmis spert šo drosmīgo soli, arī lai redzētu, kāda būs šī uzmanīgo vērotāju reakcija. Labi apzinos, ka piemiņas zīme Norai Bumbierei, tāpat kā Jelgavas klīstošais students Jēkabs Ceriņš vienā otrā raisījuši pretrunīgas jūtas.
– Domāju, ne tik daudz paši šie tēli, cik ap tiem radītā ažiotāža.
Kārlis: Tāpēc arī vēlos atgriezties pie pamatbūtības – pie ledus. Man pat ir sagatavots tāds neliels pārsteigums. Tiesa, latiņa nu pacelta tik augstu, ka pats nezinu, vai izdosies pārlēkt.
– Vai ir kādi nākotnes plāni arī citiem gadalaikiem – ziema taču reiz beigsies?
Kārlis: Tu droši vien domā tā saucamos paliekošos materiālus (atgādināsim, ka bez Jēkaba Ceriņa K.Īle ieguldījis savu artavu arī Liepājas – pilsētas, kurā piedzimst vējš, – «Varen varošajā vārnā»).
Darbs turpinās. Cienīgi piedalījos arī Jelgavas 750 gadu jubilejai veltītajā konkursā, kur izcīnīju trešo vietu. Varbūt iecere bija nedaudz par grandiozu tagadējām finansiālajām iespējām. Bet svarīgs jau, manā izpratnē, nav materiāls. Es nevērtēju ledu zemāk par bronzu tikai tāpēc, ka tam ir augstāka kušanas temperatūra. Svarīga ir mākslinieciskā varēšana.
Slaveno četrdesmitgadnieku krīzi pārvaru, kļūdams atkal par Latvijas Mākslas akadēmijas studentu. Tajā pašā nodaļā – Tēlniecības. Savulaik, vēl pēc vecās sistēmas, pabeidzu figurālo meistardarbnīcu pie Alberta Terpilovska, nu mācos maģistrantūrā pie Bruno Strautiņa. Maija Puncule ir mana kursa biedrene.
Maija: Tikai citā specialitātē – studēju tekstilmākslu. Par tēlniecību sāku interesēties, kad to sāka mācīt Gļebs Panteļejevs, viņš iepatikās visām mūsu kursa meitenēm.
* * *
Jau promejot no darba dunā slīgstošās Pasta salas, izdevās sastapt vēl kādus laureātus: Agnese Rudzīte-Kirillova un Anatolijs Kirillovs nupat Krievijā, Murmanskas apgabala Kirovskā, uzvarējuši sniega skulptūru konkursā. Ne bez panākumiem pabūts arī vairākos ledus skulptūru festivālos, tā ka konkurence Jelgavas festivālā «Ledus pasaka» solās būt sīva. Festivāla atklāšana un laureātu apbalvošana – 6. februārī pulksten 19 Pasta salā. ◆
