Ar māsas Annas mazdēla ģitāras skaņām, mediju uzmanību un pilsētas mēra sveicienu, kā arī dzirkstoša vīna malku jelgavniecei Teklai Šepeļevai aizritēja 105. dzimšanas diena. Turpinās Šepeļevu ikdiena, kurā svarīga vieta ir ģimenes rūpēm par vecmāmiņu ilgdzīvotāju, kas pati saviem spēkiem vairs pārvietoties nevar, taču jūtas labi un savas dienas vada, lūdzot Dievu.
No Bruknas muižas atvestā eņģeļa skulptūra Šepeļevu mājas pagalmā liecina par ģimenes ciešo, paaudzēs mantoto saistību ar katoļu baznīcu. Mājas saimnieks jubilāres dēls Valdis paskaidro, ka skulptūrai bijis kāds defekts, kādēļ Bruknā tā izbrāķēta. Taču mājas darbnīcā trūkumus izdevies novērst, un nu tā atradusi cienīgu vietu. Teklas Šepeļevas dēls stāsta, ka dzimis 1939. gadā Sibīrijā, Tomskas apgabalā. Viņam Krievijā dotais vārds ir Vladimirs, taču Latvijā visi viņu saucot par Valdi, pēc īstā vārda nemaz nepazīstot.
Zemes dēļ aizbrauca, ticības dēļ atgriezās
Skaidrojot Šepeļevu dzimtas vēsturi, Valdis uzsver, ka katoļticībai bijusi izšķiroša nozīme, kad 1947. gadā māte pieņēmusi lēmumu kopā ar trim bērniem atgriezties no Sibīrijas tēvzemē. Sirmā jubilāre, kas, sēžot uz dīvāna, klausās šo sarunu, piebilst: «Mēs esam riktīgi katoļi, visi mūs ciena.» Jāatzīst, ka cilvēkam 105 gados nav vienkārši ļoti konkrēti atbildēt uz jautājumiem, taču manāms, ka vecmāmiņa, kā Teklu Šepeļevu sauc ģimenes lokā, jūt, par ko apkārtējie istabā runā.
Viņa piedzima 1910. gadā Tomskas apgabalā Sibīrijā agrāko Līvānu pagasta zemnieku Donāta un Sofijas Bucenieku ģimenē, kas izaudzināja četras meitas. Valdis stāsta, ka, visticamāk, vecvecāku lēmums pārcelties uz dzīvi Sibīrijā bija saistīts ar to, ka cara laikos 19. un 20. gadsimta mijā latviešiem Sibīrijā deva auglīgu zemi, turpretī Līvānu pusē tā bijusi trūcīga. Dzīvojot latviešu ciematā, Tekla skolā iemācījusies lasīt un rakstīt. Ciematā kalpojis arī katoļu priesteris, kurš dzīvojis Tomskā. Pēc 1917. gada apvērsuma Krievijā pret mācītājiem vērstas represijas un garīgā aprūpe beigusies. Trīsdesmito gadu sākumā Tekla sāka patstāvīgu dzīvi, strādājot par mājkalpotāju pie rūpnīcas direktora Verhodubova. Izdzirdot šo uzvārdu, vecmāmiņa piebilst: «Jā, pie Verhodubova.» Tur čaklajai, godīgai latvietei, kas prot gan ēst gatavot, gan šūt, klājies labi. «Katoļi otram nezog. Ko paņem, to arī atdod,» noteic Tekla Šepeļeva. Kad direktors Verhodubovs pārcelts uz citu rūpnīcu Tomskas apgabalā, viņa braukusi līdzi. Taču trīsdesmito gadu beigās, sākoties staļiniskā režīma teroram, Verhodubovs apcietināts un nogalināts. Terorā smagi cieta arī Krievijas latviešu kopiena.
Viena ar trim bērniem cauri karam
Divdesmito un trīsdesmito gadu mijā Tekla apprecējās ar vietējo krievu puisi Ivanu Šepeļevu. Uz jautājumu, kurā gadā tas īsti bija, Tekla pasmaidot atbild, ka dieviņš viņu zina, varbūt man bija 18. …». Dēls Valdis piebilst, ka jaunais pāris laulājies bez vecāku ziņas. 1931. gadā ģimenē piedzima meita Janīna, tad 1938. un 1939. gadā dēli Viktors un Vladimirs jeb Valdis, kurš no savas bērnības atminas, ka vissmagākais bija kara laiks, kad frontē kritis tēvs. «Atceros kādu epizodi – mamma no rīta aiziet uz darbu, es, mazs būdams, uzkāpu pie loga un visu dienu nostāvēju, viņu gaidot. Cerēju, varbūt atnesīs kaut ko paēst. Taču atnāk saraudājusies, uzsit man pa dibenu, lai nečīkstu, un liek neēdušu gulēt,» stāsta Valdis. Tomēr visi trīs Teklas Šepeļevas bērni šo bada laiku pārdzīvoja.
Pirmā dzīvesvieta – leprozorijā
Pirmā pēc kara Latvijā atgriezās mātes māsa Anna kopā ar audžudēlu Alekseju. Viņa strādāja un dzīvoja pie Talsiem leprozorijā, kur vēl līdz 2007. gadam izolēti no sabiedrības un ārstēti lepras slimnieki. Sākumā tur apmetās arī māsa Tekla ar saviem trim bērniem, taču ilgāku laiku palikt tur nevarēja. Ģimenei ļoti veicās, ka Talsu katoļu draudzē māte satika līdzjūtīgu cilvēku, kas viņai sarunāja darbu Lapševsku dzirnavās, stāsta Valdis. Teklai tur atļāvuši nest mājās miltus, kas, apkopjot dzirnavas, tika iztīrīti no mehānismiem. «Kad mājās bija milti, tad jau tā bija kā paradīze,» stāsta dēls. Vēlāk Tekla Šepeļeva Talsos strādāja par šuvēju. «Atgriežoties Latvijā, mātei nebija vēl četrdesmit gadu, būtībā jauna sieviete. Kāds vīrietis viņu bildināja, taču māte palika atraitnēs un visu mūžu veltīja bērniem,» piebilst Valdis. Dzīvē iznāca tā, ka savu dzīvesdraugu Staņislavu viņš satika, viesojoties pie radiem dzimtajā vietā Tomskas apgabalā. Turp Ludzas pusē dzimusī Staņislava kopā ar savu ģimeni bija izsūtīta 1949. gadā. Abiem kopā rit 51. laulības dzīves gads, kopš 1968. gada ģimene dzīvo Jelgavā.
103 gadu vecumā uz baznīcu
Par jelgavnieci Tekla Šepeļeva kļuva pirms septiņiem gadiem, kad pārcēlās no Talsiem pie dēla Valda ģimenes. Vedekla Staņislava stāsta, ka ilgdzīvotājai nekādi īpaši ēdieni netiek gatavoti. Ar labu apetīti viņa ēd piena produktus, gaļu, arī zivis. Divas reizes dienā dzer kafiju, bet svētkos paceļ arī vīna glāzi. Vecmāmiņai negaršojot vienīgi siļķes, ko laikam ēdusi Sibīrijā bada laikā. Līdz 103 gadu vecumam Tekla Šepeļeva braukusi uz dievkalpojumiem Jelgavas katoļu baznīcā. «Tīri labi gāja zem rokas,» piebilst vedekla, atceroties, kā abas pārvarēja baznīcas slieksni. Taču 2013. gada 23. novembra vakarā vecmāmiņa, pati saviem spēkiem ar spieķīti pārvietojoties pa māju, krita. Tas noticis pie kāpnēm, kas ved uz atpūtas istabu, kurā ir televizors. Sāpoša papēža dēļ nācies saukt ārstu. Kopš tā vakara Tekla Šepeļeva vairs pati nespēj piecelties no gultas un arī nestaigā. «Taču vecmāmiņai patīk sēdēt istabā uz dīvāna, vasarā viņu iznesam arī dārzā,» smaidot stāsta Staņislava. Vedekla uzsver, ka katru dienu vīramāte daudz laika pavada lūgšanās. Viņas garīgais tēvs ir Bruknas Kalna svētības kopienas vadītājs priesteris Andrejs Mediņš, kurš savulaik kalpoja Talsos. ◆
Viedoklis
Andrejs Mediņš, priesteris
◆ Teklas Šepeļevas dzīve mums atklāj to lielo dzīvotprieku un sīkstumu, kāds ir ticības pilnā cilvēkā. Būdama vientuļa māte, viņa izturējusi milzu pārbaudījumus, izvedot savus bērnus cauri ārprātīgai nabadzībai. Izcila personība bija arī Teklas māsa Anna, kas kalpoja pie priestera Jāņa Silēviča. Lūgšanas Teklas dzīvei piešķir jēgu arī tik cienījamā vecumā. Kad satiekamies, viņa saka, ka katru dienu par mani lūdzas. Es ikdienā jūtu šo viņas lūgšanu spēku. Un Tekla savā sirdī nes daudzus.
Skaitļi
Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2015. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 2 160 125 iedzīvotāji (no tiem 1 813 466 pilsoņi). Viņu vidū 1914. gadā dzimušie un vecāki – 406, 1910. gadā dzimušie un vecāki – 93. Visvecākais Latvijas iedzīvotājs dzimis 1898. gadā.
