Daiga Bitēna no «Zemgales Ziņu» praktikantes kļuvusi par buramvārdu sacerētāju.
Apmēram četrus gadus vecā izdevniecība «White Book» pagājušā gada rudenī lasītājiem bija sagādājusi interesantu pārsteigumu – Daigas Bitēnas latviešu buramvārdu grāmatiņas «Buramvārdi mākoņu gaiņāšanai», «Buramvārdi labajai raganiņai» un Latvijas gadadienas priekšvakarā noslēdzot to ar visai patriotiski orientēto «Buramvārdi īstam latvietim».
«Tā gan īsti nebūs taisnība, jo visas buramvārdu grāmatiņas iznāca vienā laikā, tā ka es nemaz neuzņemtos kādu dēvēt par pirmo, bet kādu citu – par sēriju noslēdzošo,» sarunā «Ziņām» atklāja buramvārdu autore.
Par savai būtībai vistuvāko Daiga min grāmatu «Buramvārdi labajai raganiņai». «Buramvārdi īstam latvietim» vērsti uz latviešiem, savas zemes apziņu, piederību savai dzimtenei. Bet «Buramvārdi mākoņu gaiņāšanai» ir kā metafora – tie ir mākoņi, ar ko sastopamies ikdienā: dažādas lietas un nebūšanas, par ko mēdzam pukoties un sūdzēties. Te tad nu apkopoti padomi, lai neomu izgaiņātu.»
Pirms gadiem pieciem vai pat sešiem Daigai «Zemgales Ziņas» bija prakses vieta, apgūstot komunikācijas zinības Rīgas Stradiņa universitātē. Pati viņa ir dzimusi jelgavniece, dzīvojusi arī Lielplatonē un beigusi mūsu Spīdolas ģimnāziju. Tālākie dzīves ceļi gan aizveduši uz Rīgu, kur D.Bitēna ir izdevniecības «White Book» mārketinga speciāliste. Tomēr saites ar Jelgavu nav zudušas – Daiga vēl joprojām ir Ādolfa Alunāna teātra aktrise.
– Visuzinošajā tīmeklī jau paguvu izlasīt, ka «Buramvārdi īstam latvietim» ir spilgtākā un zīmīgākā sērijas grāmata, jo iznākusi tieši Latvijas valsts svētku priekšvakarā un vienlaikus ir veltījums un atgādinājums visiem latviešiem – aicinājums ik dienu pamanīt, cik īpaša ir mūsu zeme, skanīgas dziesmas un skaista dzeja.
Tam gan es varu piekrist, bet, atklāti sakot, visas trīs grāmatas – «Buramvārdi mākoņu gaiņāšanai», «Buramvārdi labajām raganiņām» un «Buramvārdi īstam latvietim» iznāca vienā dienā – 2014. gada 6. novembrī. Ja jau tik tiešām vēlamies atklāt, kuri no buramvārdiem bija pirmie tīri idejiski, tad tie ir «Buramvārdi mākoņu gaiņāšanai». Lai lasītājam sagrautu visas ilūzijas par grāmatu nopietnību, atklāšu, ka tās visas tapa ļoti īsā laikā, vienā mēnesī – pagājušā gada septembrī.
– «Buramvārdu» pieminēšana visu grāmatu nosaukumā nezinātājam liek ierindot tās ezoteriskās literatūras plauktos. Bet grieķu cilmes vārds «ezoters» saistīts ar tādām nozīmēm kā slepens, iekšējs, nepieejams, šauram cilvēku lokam domāts. Cik nācies dzirdēt kaut vai ļoti cienījamā mācītāja Ulda Rožkalna vadītajos Svētbrīžos Latvijas Kristīgajā radio, pielīdzināms okultām parādībām kā velna gribas izpausmei, un, kā paguvu noklausīties vēl pagājušās otrdienas vakarā, šādas grāmatas pakļaujamas iznīcībai, ja pavisam konkrēti – tad sadedzināšanai. Paklausoties šādas runas, lai gan esmu kristīts un iesvētīts, brīžiem rodas šaubas, vai esmu nācis uz «pareizajām trepēm spēlēties», jo tas man sāk atgādināt Džordano Bruno dedzināšanas laikus un raganu prāvas. Vai bailes no jauniem raganu sārtiem piespieda tevi rakstīt savu vārdu tikai titullapā, nevis uz grāmatiņas vāka?
Te nu ir noticis liels pārpratums. Šie buramvārdi nav ne Dieva noliegšana, ne arī domāti ķecerības veicināšanai vai pesteļošanas attīstībai. Buramvārdi lietoti spēlējoties. Tie ir labie vārdiņi, ko ikdienā varam izmantot, lai noskaņotos gaišām domām. Šajās grāmatiņās neuzzināsiet, kā sev pieburt pilnu naudas maku vai dzīves draugu. Nav arī negatīvās buršanās – kā kaimiņa govij aizburt pienu.
Es gluži labi saprotu, ka ir sabiedrības daļa, kas buramvārdus saprot kā vēršanos pret Dievu. Šā iemesla dēļ es tiešām apsvēru nelikt savu vārdu uz grāmatām vai arī izvēlēties pseidonīmu. Tā kā grāmatiņu saturs, manuprāt, ir izdevies, domāju, man nav iemesla no sava vārda kautrēties.
Ir vērts paskaidrot, kas ir buramvārdi manā izpratnē. Tie ir labie vārdi, jo grāmatu sērija rosina uz dzīvi skatīties ar gaišu un viegluma pilnu skatu. Tā aicina atklāt maģiju sevī, atgādinot, ka katra sieviete ir mazliet ragana (starp citu, «Buramvārdi labajām raganiņām» izrādījās vislasītākā) un katrs vīrietis – mazliet burvis. Grāmatu saturu veido pozitīvie apgalvojumi, kas lasītājiem ļauj uz ikdienu pavērties ar smaidu.
Kad grāmatiņas nāca klajā, tīmeklī parādījās komentāri, ka tas ir vistaisnākais ceļš uz elli un vai autore vispār saprot, ko viņa dara. Būsim atklāti – lāstu uzlicēju mūsu izglītotajā sabiedrībā netrūkst. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šie cilvēki nav iepazinušies ar manu buramvārdu saturu (toties viņiem ir viedoklis!).
Un elles šo buramvārdu dēļ es nebaidos – tur nav nekā Dievu zaimojoša.
– Tad atļaušos tiešu jautājumu – kādas ir tavas attiecības ar reliģiju?
Man nav konkrētu attiecību ar reliģiju, es tās vēl neesmu noformulējusi ne priekš sevis, ne citiem. Es Dieva esamību nenoliedzu, bet arī neapstiprinu. Teiksim tā – es pieļauju iespējamību. Esmu cilvēks, kas cenšas visu loģiski analizēt un pamatot, līdz ar to man nav tās gala atklāsmes, vai nu pierādījumu, vai sajūtu līmenī.
– Īsteni kristieši teiktu, ka galvenais ir ticēt, ticēt bez kādiem pierādījumiem.
Es jau teicu, ka nevajag mani uztvert kā karojošo ateistu, Dieva iespējamību es pieļauju.
– Vai šīs grāmatiņas ir tavas pirmās, un ja tā, tad kāpēc nolēmi sākt ar tik dīvainu žanru (pat nezinu, kurā «plauktiņā» lai šos buramvārdus ierindo)?
Tik tiešām pirmās. Lai gan buramvārdos ir atskaņas, par dzeju es to nesauktu – dzeja, manuprāt, jau ir augstāka kategorija. Tad jau buramvārdus drīzāk varam pieskaitīt rīmēm.
Ideja par buramvārdiem radās diezgan apzināti. Tas nav tas klasiskais stāsts, kad autors aiziet pie izdevēja un rāda: «Redziet, esmu uzrakstījis grāmatu un vēlos, lai jūs to publicētu!» Mēs ar izdevniecības «White Book» vadītāju Santu Svažu vasarā staigājām pa veikala «Spice» lielo grāmatnīcu (tāpat kā pa citām grāmatu pārdotuvēm) un pētījām, ko pērk, ko nepērk, kas ir tā saucamajos «topos». Izrādījās, pirktāko augšgalā ir grāmatas par pozitīvo domāšanu, kā arī ezoteriskā literatūra (bet tā, kas jau velk uz to īsto buršanos).
Izdomājām, kāpēc ko tādu neizdot arī mūsu izdevniecībā. Bet nevis meklējot tanti, kura zinātu, kā uzlikt pareizos vārdus, bet, pašam skaitot labos vārdiņus, ievirzīt savu domāšanu pareizā gultnē un gaišākā virzienā. Sākumā grāmatas saturu piedāvāju veidot citam cilvēkam, bet, kad uzrunātā persona atteicās, nodomāju – bet es taču pati to varu. Tā sāku rakstīt. Un man nav bail nonākt jau vairākkārt pieminētajā ellē, jo es zinu, kādu enerģijas lādiņu šajās grāmatiņās esmu ielikusi.
– Vai šādi jūsu izdevniecība nepiemāna to māmiņu, kas patiešām meklē tos «īstos» vārdus.
Varbūt kaut kādā mērā viņa būs vīlusies, bet man kā šo vārdu autorei nav arī vēlēšanās, lai kaimiņu govij samazinātos izslaukums. Tāpēc jau grāmatai ir satura rādītājs un arī priekšvārds, sava veida lietošanas pamācība: «Šos buramvārdus atkārto domās, runā skaļi, pārraksti plānotājā, izdrukā uz lapas un turi labi redzamā vietā! Dungo pie sevis! Spēlējies! Ievies labos vārdiņus ikdienā!
Skaties, kā tava dzīve mainās uz labu! Pozitīvajās domās ir spēks: izmanto to!»
– Varbūt atklāsi komercnoslēpumu – kā klājas ar «Buramvārdu» pārdošanu?
Varu teikt, ka labi – gatavojam atkārtoto izdevumu. Protams, vēl vairāk pērk sēriju ar populāro Džordža R.R.Mārtina «Troņu spēli», bet tas ir visā pasaulē ejošs dižpārdoklis. ◆
