Aizejot cilvēkam, iet bojā vesela planēta, un trakākais, ka neatklāta. Tā mierīgi vai dažreiz spēcīgi impulsīvi griezusies ap savu asi tepat līdzās, bet man nav pieticis spēka un intereses ieskatīties. Tikai uzmest aci svārkiem, biksēm, kleitām. Atkal jaunam matu griezumam. Pulkstenim pa visu roku. Kurpēm un kedām. It kā tam būtu izšķirošā nozīme!
Tomēr šie atribūti ir tikai kā grāmatu vāki, kurus kāds mākslinieks savā izpratnē interpretējis krāsās un formās. Saturs ir tur iekšā neizteiksmīgās un nepārtrauktās 33 latviešu alfabēta burtu kombinācijās. Jāāķē pa vienam vien kopā, lai veidotos stāsts, kas beigās aizrauj autora fantāzijas pasaulē. Taču tas prasa laiku un piepūli un parasti paliek neatvērtu noputējušu vāciņu līmenī.
Tādi neatvērti noput arī cilvēki, un viņu vērtība paliek neatklāta. Varētu šķist, kāda kuram daļa – ļaujiet dzīvot man pašam, nevis lūkoties citu dvēselēs un grāmatās! Tomēr otra vērtības neapzināšanās vēsturē allaž izraisījusi traģiskas sekas, jo bezvērtīgais kļūst viegli un nežēlīgi tērējams. Apmierinot diktatoru kaprīzes, gājuši bojā miljoni. Kādam citi cilvēki bijusi vienīgi lielgabalu gaļa, citam vergu darbaspēks, kas kailām rokām nekurienē izrok kanālus un ierīko dzelzceļus, vēl kādam neizprotamu nepatiku izraisoša masa, ko izsūtīt jūdzēm tālu vai nomērdēt koncentrācijas nometnēs. Taču nevajag nemaz nežēlīgus tirānus – cik bieži mūsos nav gruzdējusi vēlme un izpildījums «iet pāri līķiem», lai panāktu savu. Līdzcilvēks kā līdzeklis, nevis atklāšanas vērta un bagāta planēta!
Interesanti, ka piedalāmies ne tikai grāmatas atvēršanā, lasīšanā un galējos gadījumos arī iznīcināšanā (lai atceramies nacistu propagandas ministra Gebelsa režīmam netīkamo grāmatu publisku dedzināšanu un nesen publiskajā telpā parādījušos ziņu, ka anektētajā Krimā līdzīgu likteni piedzīvojuši ukraiņu autoru drukātie darbi). Tāpat mums daļa rakstīšanā. Īpaši savu tuvāko dvēselēs. Cik skaista var izveidoties maza bērna planēta, kura māte, kārtējo reizi un, pašai šķietot, pamatoti norāvusies, auro, kāds viņš nepraša, tizlenis un kroplis. Pēc tāda orkāna ne tikai zāle vairs neaug, bet reljefs izveidojas grubuļains un ass. Varbūt tamdēļ neraujamies to citu planētu izpētē, jo baidāmies sāpīgi sasities un vilties?! Tomēr tā palaižam garām lietas, kas liek mums just un tāpēc dzīvot. Pa īstam. ◆
