Vācot punktus zemessargu mācībās šautuvē, dažkārt esmu domājis par to, ka vajadzētu pacensties trāpīt nevis desmitniekā, kas mērķa zīmējumā iznāk briesmīga naidnieka galvā, bet gan pret sevi pavērstā stobrā. Protams, kļūt burvju strēlniekam būtu fantastiski. Par sapņošanu šautuvē gan punktus nedod.
Turpat «batiņa» (kā zemessargi mīļi sauc savu noplukušo štābu) atpūtas istabā šķirstot Aizsardzības ministrijas žurnālu «Tēvijas Sargs», uzgāju interesantu rakstu par jaunākajiem neletālajiem ieročiem. Tā autors rezerves komandkapteinis Harijs Arnicāns savulaik komandēja Nacionālo bruņoto spēku speciālo uzdevumu vienību, kas vienmēr ir izcēlusies ar radošu pieeju savam darbam. Harijs raksta par amerikāņu jaunākajām neletālajām šautenēm, kas svina ložu vietā izšauj vabolītēm līdzīgus lādiņus, kas ar elektrošoku «iekož» savam upurim tā, ka 20 sekundes tas nekust. Amerikāņi izpētījuši, ka ar to laiku pietiek, lai pretiniekam mierīgi uzliktu roku dzelžus. Viena tāda lādiņa cena – 150 ASV dolāri. Dārgi? Laikam jau ne, ja runa ir pat par pēdējā nejēgas dzīvības cenu. Turklāt, iepērkot lādiņus vairumā, ir taču atlaides.
Vēl jaunībā dienējot padomju armijā, reiz atklāti teicu cittautiešu puišiem: «Ziniet, man karā tēvs bija vācu armijā, bet tā sanāca, ka viņš nevienu nav nošāvis.» Tēvs tiešām stāstīja, ka reiz kādā naktī Kurzemes katlā viņa postenim garām aizlavījies kāds partizāns. Taču katrs no viņiem aizgājis savu ceļu. Neviens no krievu, armēņu, ukraiņu puišiem par «tēva grēkiem» man nepārmeta, tomēr diez cik labi nejutos. Toties tagad pēc gadiem es gribētu tēvam pateikt, ka ar viņa «karošanu» gandrīz vai lepojos. Paldies Dievam, dzīvojam savā valstī ar humānām vērtībām, kurā godina tos, kas arī bīstamos laikos ir spējuši nenogalināt un uzvarēt. ◆
Nenogalināt un uzvarēt
00:11
17.02.2015
137