Nobeigums, sākums 29. janvāra, 5. un 12. februāra numurā
Kanbera – senā galvaspilsēta
Jaukās stundas Sidnejas vakarā jābeidz, jo nākamajā rītā jāsēžas autobusā, kurp mani nogādā Baiba Bērziņa, un jādodas uz Austrālijas pilsētu Kanberu. Ceļš trīsarpus stundu garumā paiet, vērojot Austrālijas lauku ainavu – te krūmainu (noklātu ar «bušu»), te kalnainu ar izdegušiem laukiem.
Pēc Melburnas un Sidnejas, arī pēc divām pārējām pilsētām, ko redzēju līdz tam, Kanbera šķiet gandrīz vai izmirusi. Jā, ir lielas dzīvokļu ēkas desmit un vairāk stāvu augstumā, bet ielas patukšas. Nav garas jo garas mašīnu straumes, steigas, drudža. Tā šķiet kā cita pasaule. Protams, Kanbera, kaut astotā pēc lieluma valstī, izplānota un uzbūvēta kā Austrālijas galvaspilsēta, administratīvais centrs, par kādu to pasludināja 1913. gadā un kurp ministrijas un parlaments pārcēlās tikai 1927. gadā. Tā nav ne tirdzniecības, nedz rūpniecības centrs, tādēļ dzīvo citos ritmos, nav pārlieku liela – pāri par 300 tūkstošiem iedzīvotāju – un tādēļ salīdzinoši klusa un mierīga. Un krietni zaļāka nekā citas.
Kanberā, protams, ir arī latviešu sabiedrība. Mani sagaida Ēriks Ingevics un Juris Jakovics. Viņš ved pie seniem labiem paziņām – Vitas un Egona Eversoniem, ar ko vairākkārt esam tikušies Latvijā. «Neesmu sen pie viņiem bijis,» aizbildinās Juris, kad šaubās par izvēlētā ceļa pareizību, «bet jāskatās pēc bērziem. Tā ir pirmā zīme, ka tur dzīvo latvieši». Jā, pie Eversonu mājas patiesi aug bērzi. Tie gan neesot Latvijas, bet atvesti no kādas ziemeļu zemes. Arī citi koki nāk no ziemeļu puslodes un Austrālijā labi iesakņojušies un iedzīvojušies.
Pēc nelielas atpūtas jau tās pašas dienas pievakarē dodamies uz svinību vietu kādā luterāņu draudzes namā, kur man jārunā. Cilvēku nav daudz, liekas, tā ir kā kuplāka saime. Satieku Daci Babetu, kura darinājusi humoristiskos zīmējumus ansambļa «Saules josta» plakātiem, programmām un koncertiem. Tos nesen atgādināja «Čikāgas piecīšu» sagatavotā videolente «Trimda smejas». Nemaz nebiju cerējis viņu sastapt, tāpat kā leģendārās «Saules jostas» vadītāju Skaidrīti Darius. Tagad, esot Austrālijā un pavisam taustāmi aptverot attālumus, kas šķir Melburnu un Sidneju no Kanberas, var tikai apbrīnot vairāk nekā 50 latviešu uzņēmību un iekšējo dedzību, pašaizliedzību un entuziasmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu pirmajā pusē sagatavot horeogrāfiskos izvedumus «Mārietes dziesma», «Upmaļu saimniece» un citus, ar tiem trīs reizes viesojoties pie tautiešiem ASV un reizi arī Eiropā. Kad par «Saules jostu» runāju Sidnejā un Kanberā, izrādās, ka daudzi mani paziņas un jauniegūtie draugi tajā dejojuši. Satiekot Skaidrīti Darius un Juri Ruņģi, leģenda atkal atdzīvojas, apliecinot, ka tas nav bijis tikai mīts.
Cilvēka kaprīze podiņā
Nākamās dienas pirmajā pusē Juris Jakovics izrāda pilsētu. Kanberas Mākslas galerijā ar baudu atkal izstaigāju aborigēnu totēmu «mežu». Iegriežamies Portretu galerijā, kurā Austrālijas vēsturi izstāsta ar portretiem. Ilgāku laiku uzkavējamies Augstākās tiesas namā, kur skatāms liels latvieša Jāņa Šēnberga darbs, kas veltīts katrai Austrālijas pavalstij. Pie darba paskaidrojumā teikts, ka tās autors dzimis Latvijā, Austrālijā ieradies 1950. gadā un šis alumīnija veidojums «The State all Mural» tapis no 1977. līdz 1980. gadam, atklāts 1980. gadā.
Aizbraucam arī uz parlamenta ēku un izstaigājam visu lielo namu. Iegriežamies arī abās sēžu zālēs. Ar skumjām nodomāju, ka Saeimā tik viegli nevar tikt iekšā, kur nu vēl visu apskatīt. Policistus gan šur tur pamanu, taču viņi mums nepievērš uzmanību. Ļaužu daudz, kas līdzīgi mums ar interesi izstaigā katru telpu.
Vēl Juris aizved uz dārzniecību, kur audzē bonsai. Šie pundurkociņi podos ir apbrīnojami skaisti, ja nepadomā, ka tie būtībā ir cilvēka kaprīze, mokot šos kokus, lai tie neizaugtu lieli. Arī es priecājos par šiem kroplajiem augiem.
«Čūska» pilsētas vidū
Un tad jau jādodas atpakaļ uz Sidneju, kur Ojārs mani aizved apskatīt operas namu naktī. Nākamajā rītā atkal sēžos lidmašīnā, lai ierastos Brisbenā. Izeju pa šauro eju līdz ieejai ēkā un apjucis aptveru, ka mani nākamās mājvietas saimnieki Māra un Arnis Siksnas jau ir šeit. Tas ir pārsteigums – nekur citur kā Austrālijā šāda uzticēšanās cilvēkiem nav novērojama.
Krāšņā palmu, vīģu un citu koku un augu dārzā paēdam Māras sarūpētās pusdienas, «piekožot» vējiņu, miklo gaisu un iedvesmojošās sarunas. Ar kuģīti izbraucam pa plato Brisbenas upi, kas izlokās pa pilsētu kā varena čūska un kuras abos krastos sasēduši debesskrāpju slaidie torņi un privātmājas cita par citu augstāk – kur vienai jumts, tur otrai pamati. Agrāk zemākās vietās tās būvētas kā pasaku mājiņas – «uz vistas kājas». Biežie plūdi piespieduši celt tā, lai ūdens neapgrūtina dzīvošanu. Brisbena vietvietām pacēlusies stāvos kalnos, un ielas met straujus līkumus, te paceldamās, te nolaizdamās ielejā. Pilsētnieki pie tā pieraduši un līksmi līkumo. Pat garāžās brīžiem jāuzbrauc stāvā jo stāvā leņķī, kā tas jādara arī maniem saimniekiem.
Kopā ar Arni apskatām pilsētu. Viņš kā pilsētplānotājs iepazīstina ar Brisbenas veidošanas un izvietošanas problēmām. Prieks klausīties speciālista komentāros, kas paver daudzus šīs lietas aspektus. Iegriežamies Modernās mākslas un Mākslas galerijā, kur atkal priecājos par aborigēnu mākslu. Šoreiz īpaši lielu izbrīnu rada galvasrotas no putnu spalvām. Izbaudu arī japāņu seno keramiku.
Mitrais subtropiskais klimats liek neievērot vispārpieņemtās normas svinību gadījumos, tādēļ uz 18. novembra atzīmēšanu Latviešu namā ierodos vien baltā pletkreklā. Baltiešu pulciņš tur sarucis visai mazs, tādēļ diriģents un Latvijas goda konsuls Kvīnslendā Juris Meija sapulcinājis kori, kurā līdzās latviešiem dzied arī igauņi un lietuvieši, pat kāds skots vai īrs. Dzied viņi skaidrā latviešu valodā, bet, ja vajag, arī abu kaimiņtautu melodijas.
Slepkavnieciskās liānas
Pēdējās dienās šajā pusē mana vadātāja ir Ilva Sporne no Latvijas, kura nupat beigusi rakstīt doktora disertāciju par vides pārvaldību. Pirms vēl diena nav sakarsusi, dodamies uz «lietus mežu» krietni tālu augstu kalnos. Tur izveidotas vairākas tūristu takas, kas vijas augšup un lejup, izrādot slapjā meža krāšņumus – varenas papardes, palmas, vīģes un liānas, kam Austrālijā ir īpaša daba. Tās apvijas ap kokiem, nožņaudz tos un pašas ceļas augšup, ar īpašiem zariem iesakņodamās zemē un vairodamās, savu spēku stiprinādamas. Vakarā vēl lielisks vijoles koncerts, bet pašā rīta agrumā jādodas atpakaļceļā uz Latviju.
Garais lidojums un ilgās stundas lidostās ļauj vēlreiz pārlikt galvā gūtos iespaidus. Tas bija ātrs skrējiens no vienas pavalsts galvaspilsētas uz otru, bija jāpielāgojas jaunajiem klimatiskajiem apstākļiem, taču galvenais bija iepazītie latvieši, viņu atvērtība, pretimnākšana. Laika bija maz. Kā likās, ieskrēju, sasveicinājos un tūlīt jau atvadījos. Tāds tas modernais laikmets ir – pa virsu vien. Tomēr ļoti gribas ticēt, ka reiz varēšu atkal doties tik garā ceļā un ielūkoties viņu pasaulē tuvāk.
Izsaku visdziļāko paldies Latviešu apvienībai Austrālijā un Jaunzēlandē un tās nu jau bijušajam priekšsēdim Pēterim Strazdam, Ilzei un Gunāram Nāgeliem, daudziem šajās piezīmēs minētajiem un vārdā nenosauktajiem tautiešiem, ar kuriem iepazinos šajās deviņpadsmit dienās Austrālijā. ◆
