Pasaule tik klusa kā Vēja mātes slaucīts Dieva pagalms. Ledus vāki un ledus logi sasaldējuši ūdens virsmas. Mana māte teica, ja dienvidu pusē jumtiem sāk augt lāstekas, tad jau drīz pavasaris nāks, stāstu savam dēlam, kad pārvietojamies mašīnā pa pilsētas piesnigušajām ielām un kupenu kalniem, kas šogad īpaši dāsni sasnigušas Bostonas apkārtnē.
Februāris gan pats neļaujas apklust un apsnigt, bet pretim ziemas klusumam pamet jautrību, lai smiekli un trakulība kausē sniegus, lai ziemas dejas šķeļ ledus un ir vieta, kur, pēc saules lūkojoties, savu mazo galvu virszemē var pabāzt pirmais sniegpulkstenītes asniņš.
Ziemas masku svētku trakulība atradusi sev dažādus vārdus, kā nu kurā zemē tā saucas, bet visam ir viens vienojošs elements – maska. Karnevālu un dzīru laiks Venēcijas ielās ar spalvu un vizuļu grezni rotātu itāļu Venēcijas masku, Mardi Grass – ASV Jaunorleānas pilsēta ar pārgalvīgo karnevāla krāšņumu.
Un arī Metenis uzvelk kažoku uz otru pusi, uzliek uz sejas viepli un, aidā, lejā no kalna izspēlēt masku mistēriju, pirms nāk gavēņa laiks, Lielā diena, pirms veras pavasara vārti. Latviešu kalendārā ar Meteni iezīmē jauno saimniecisko gadu. Būtībā Meteņa riti zemniekam ir auglības piesaukšana, piemēram, lai augtu gari lini, jāvizinās daudz no kalna.
Maskai, ko liek uz sejas, ir divi veidi, kā tā kalpo. Viens – tā palīdz pārtapt un uz laiku dzīvot citā tēlā. Otrs – slēptā identitāte, kad, uzliekot masku, tu slēp savu patieso es.
Jēlas Universitātē studējot Drāmas skolā, mācījos arī masku gatavošanas klasē. Tā sākās tieši februārī. Pirmās nodarbības biju nokavējusi, un, kad beidzot atradu teātrī masku meistara Hantera Nesbita Spensa darbnīcu un tajā ierados, man bija līdzi divas pašas gatavotas maskas. Vienu ar Konektikutas latviešu skolēniem veidoju Meteņu svinēšanai skolā – cepurveidīga apgleznota vilka galva ar garu, pelēku (kā vilka kažoka) strēmeli –, bet otra bija manam dēlam Krišjānim no sizala adīta un veidota Karaļa Lauvas galva skolas mūziklam. Abas maskas skolotājs aplūkoja, nemaz nepaskatoties uz mani, nolika blakus uz galda un teica: tev daudz jāmācās. Ģērb mēteli nost! Pēc brīža man uz sejas tika lieta forma. Šī seja (pamatīgs ģipša bluķis) tālākajās studijās bija vietne, uz kuras lipināju (papje mashe tehnikā) gan afrikāņu dejotāju masku, gan Baltā vilka masku, kas bija masku klases pārbaudes darbs. Lēnām vilks auga un ar manām skulptūras veidošanas prasmēm sāka līdzināties pasakaini skaistajam dzīvniekam. Pienāca maijs, un viss jau bija teju, teju kārtībā, tikai vilkam acu vietā bija jāieliek mazi, apgleznoti kā acu zīlītes tīkliņi. Viss gatavs, meistars man nopietni teica. Un tagad ir tas brīdis, kad maska kļūst dzīva! Maskas acs zīlītē viņš ar otiņu ielika mazu, baltu punktiņu, kas simbolizē gaismas atspulgu acs ābolā. ◆
