Melnbaltā kaķenīte šajās dienās pārcietusi ķirurģisku iejaukšanos, kā dēļ vairs nevarēs radīt pēcnācējus, tāpēc viņai vēl jānēsā «slimnīcas kleitiņa». Taču tas netraucē nākt lūkoties, kas atnācis. Varbūt ņems mājās?!
Riks patversmē nonācis jau otrreiz, jo 90 gadu vecais saimnieks, kas iepriekš apžēlojās par lielo rudi balto suni, nonācis slimnīcā un par raksturā mierīgo un draudzīgo mīkstā kažoka īpašnieku vairs nevar parūpēties.
Neretas ielā atrasta klaiņojam jauniņā suņu meitene ar melni pelēko un varen kuplo kažoku. Lai gan interese par atnācējiem ir liela, arī uztraukums un bailes liek par sevi manīt.
Ilgu laiku lielais suņu puika, kura dižajā stāvā var manīt Vidusāzijas aitu suņa vaibstus, apmeklētājus vēro, bikli raudzīdamies no voljēra būdiņas. Tikai beigās viņš lēni izraušas, nedaudz trīcēdams. Varbūt no bailēm, bet varbūt no drēgnā laika?
Melnā suņu meitene, kas atrasta klīstam ar kakla siksnu un visu garo ķēdi, apmeklētājiem pārāk neuzticas. Tā vietā, lai skaļi rietu, atstutēdamās pret žogu, kā to dara citi bēdu brāļi, viņa, klusi ierāvusies stūrī, prāto – vai gaidāms kas labs?
Meiju ceļā notverts šis lielais jaunulis ar rudi melno kažoku un ādas siksnu ap kaklu. Viņš būtu gatavs skriet, nest pamestos kociņus un padzenāt arī kādu kaķi, ja vien netraucētu patversmes voljērs un atrastos gādīgs, aktīvs saimnieks.
Aiz šā simpātiskā vidēja auguma suņuka ar gaiši brūno kažociņu un izteiksmīgajām ačtelēm būdā paslēpies vēl viens. Kopēja stāsta, ka abi atrasti kopā. Iespējams, viņi ir brālis un māsa vai arī «nešķirami mīlnieki». Kopā drošāk un siltāk!
Joprojām pēc mīļa saimnieka un mājām ilgojas no iepriekšējo aprūpētāju nevērības cietušais Rodžers. Tik ļoti gribas mājās, ka jārej aizsmakušā balsī, kaut raksturā simpātiskais suņu puika ir mierīgs un draudzīgs.
Vidēja auguma suņu meitene ar brūno kažoku, balto apkaklīti un izteiksmīgo purniņu ir īsta jaunkundzīte. Viņai vieta būtu istabā sava saimnieka azotē, nevis patversmē, kur krātiņos rūgti žēlojas citi bēdu brāļi un māsas.
Liels, melns, spožu spalvu apmeklētājus sagaida šis suņu puika, kurš var izsliet tikai vienu austiņu. Viņš ir tik aktīvs, ka ticis ārā no iežogojuma, taču projām nav aizmucis. Cilvēka mīlestība un rūpes ir lielāka vērtība nekā brīvība, klaiņojot ielās.
«Īsts haskija radinieks!» var iesaukties, ieraugot jauno suņuku ar gaiši brūno kažoku un gaišajiem zābakiem. Aste gredzenā, acis tā vien zib, kā gribētos joņot pa lielu pagalmu.
Šo suņu puiku, kas zaudējis spēju radīt pēcnācējus, sauc Bobītis. Patversmes aprūpētāji atklāj, ka viņš ir nedaudz cimperlīgs. Suņukam īsti nepatīk, kad tiek ķemmēts vai tīrītas ausis. Taču varētu sanākt ļoti labs draugs.
Maziņš, melns un skrejošs – šie ir galvenie atslēgas vārdi, runājot par aktīvo suņu zēnu. Tomēr tik melns viņš nemaz nav – baltums vīd gan ķepiņās, gan pavēderē un, protams, (vairumā) suņa dvēselē.
Elpceļu slimības piemeklē ne tikai cilvēkus. Arī lielā, rudā kaķu meitene patlaban atgūstas no iesnām, tāpēc apmeklētājus sagaida, nepametot savu guļvietu izolatora krātiņā.
Mazās knīpiņas, kuru vēl sakrunkotajos purniņos manāmi «vilka» un stafordšīras terjera vaibsti, patlaban ir aptuveni mēnesi vecas. Dienās viņas sasniegs vismaz vidēju augumu, min kopēji, aicinot atsaukties mīļus saimniekus.
