Lai gan rajona zemnieku apvienības izpilddirektorei Ritai Čigānei dienas kārtība un scenārijs bija aizmirsušies kabinetā uz galda, Zemgales rajonu zemnieču saiets sākās bez minstināšanās.
Lai gan rajona zemnieku apvienības izpilddirektorei Ritai Čigānei dienas kārtība un scenārijs bija aizmirsušies kabinetā uz galda, Zemgales rajonu zemnieču saiets sākās bez minstināšanās. Galu galā tikšanās mērķis visām bija skaidrs – ir jāvienojas par rīcību, lai arī sievietes varētu ietekmēt lauksaimniecības politiku valstī.
«Es jutos pat pazemota, kad iepriekšējā Zemnieku saeimā, uz kuru tiku kā dižzemnieka Jura Cīruļa sieva, man piedāvāja pievērsties kulinārijai un citām ar mājsaimniecību saistītām lietām, kamēr vīri zālē sprieda par darbu. Bet es taču kārtoju visu mūsu saimniecības dokumentāciju, stādu biznesa plānus,» sacīja Vija Cīrule no Zaļenieku pagasta «Mežcīruļiem»». «Un vissāpīgākais ir tas, ka sievietes tur nerunāja. Es neizturēju un kāpu tribīnē. Aicināju sievietes aktīvi iejaukties visā, nevis mierīgi noskatīties un pieļaut diskrimināciju. Runāju par izglītības, kultūras, veselības aizsardzības problēmām laukos. Es vienīgā atļāvos publiski pasacīt par netaisnībām, kas notiek «Dobeles dzirnavniekā». Diemžēl atskaņas bija tikai «Lauku Avīzē» sagrozīts mana sacītā atreferējums. Vienīgais ieguvums – personīgs ielūgums uz šā rudens saeimu.» Vija Cīrule pagājušonedēļ bijusi arī uz «Lauku Avīzes» dienu Sidrabenē, kur cita starpā Voldemārs Krustiņš brīnījies, ka Zemnieku saeimā nav domāts par to, lai pie Zemnieku federācijas, Latvijas Zemnieku savienības vai citas organizācijas izveidotu reālu spēku, kas var doties tieši pie valdības un to iespaidot. Ko līdz žēlošanās par kviešu ievešanu no Ukrainas tad, kad tie jau no kuģiem izkrauti? Skaidrs, ka ir vajadzīga organizācija, kas nepieļauj tādu darījumu, iekams mūsu zemniekiem klētis vēl pilnas, un nav saņemta samaksa par jau nodoto labību. Šajā sakarībā Vija Cīrule vēl stāstīja, ka viņai labības kombinātā pat draudēts – ja neliksies mierā un prasīs samaksu, vedīs visus viņas piegādātos graudus atpakaļ, lai parādot tik vietu, kur izbērt. Žēl, bet viņa nepiekrita publicēt kombināta un amatpersonas vārdu.
«Nu redz’, mēs nedrīkstam stāvēt malā un noskatīties,» teica Rita Čigāne, «mums ir jāapvienojas, lai kopīgi izlemtu, ko prasīt no valdības un Saeimas, ko darīt, lai viņus piespiestu pieņemt laukiem labvēlīgus likumus.» «Mums nevajag radīt jaunu PSKP, mums vajag sakarīgu virzītājspēku,» sieviešu sarunā iesaistījās saieta māju «Līču» saimnieks Modris Jansons. «Zemnieku federācijā gaiši prāti ir, taču par maz. Bet ir tikai nedaudzi rajoni, kur strādā zemnieku apvienības, kas varētu enerģiskākos savējos virzīt «uz augšu».»
Diemžēl trakā sniega dēļ nebija sabraukušas visas gaidītās zemnieces, taču tās, kas bija, sprieda prātīgi un racionāli. Tādā sirsnīgā atvērtībā visu runāšanos ieveda Lauksaimniecības universitātes profesore Baiba Rivža, priecādamās par sestdienas rīta cēlienu, ko izbrīvējusi no mājas darbiem un var pasēdēt jaukā sabiedrībā pie kamīna un kafijas. «Man ir problēmas un viņai ir, man ir grūti un viņai arī. Viņa ar to tiek galā? Nu kāpēc tad es ne?» tā saka profesore, apliecinādama šādu sieviešu sapulcēšanās un enerģijas uzņemšanas vajadzību. Turklāt zvaigznes rādot, ka nākamais būšot sieviešu gadsimts, un tas ļaujot diezgan pārliecinoši prognozēt kārtību visā un visur. («Tik paskatieties vien, piemēram, mūsu universitātē, – fakultātē, kur dekāne ir sieviete, viss ir kārtībā!») Turklāt sievietes ir daudz pacietīgākas, elastīgākas par vīriešiem, tāpēc ilgāk noturas biznesā. To rādot pētījumi mazā biznesa jomā. Baiba Rivža arī stāstīja par Jelgavas sieviešu uzņēmēju klubiņu, par Zonta kustību, pie reizes mudinādama zemnieces uz nevalstisku organizāciju veidošanu, kam Latvijā ir perspektīvas. Ir daudz dažādu fondu, kas būtu ar mieru palīdzēt lauciniekiem, ja vien tie liktu priekšā lietderīgus projektus. Profesore arī zināja teikt, ka šā gada maijā PHARE projekta ietvaros Latvijai atkal piešķirti ievērojami līdzekļi. Ir jāmācās izmantot to, ko Eiropa mums dod.
«Ir skaidrs, ka sievietēm jāiet biznesā un jāiet politikā, jo viņas to spēj.» Tāds bija visu viedoklis. Kā tas saskan ar tradicionālo, ka sieviete ir ģimenes pavarda uzturētāja un sargātāja? Vispirms ir jānodrošina pavarda stabilitāte, bet to var stiprā, cilvēka tiesības respektējošā valstī. Vīrieši, būdami pie varas, to vēl nav panākuši. Viņus vairāk ir interesējusi nauda, manta, dzeršana. Tātad vara valstī jāņem sievietēm. «Latviju glābs prezidente sieviete!» – šo lozungu jau visas uzņēma ar priecīgiem smiekliem.
Starp nopietnajām un lietišķajām sarunām par zemi, kviešiem, kāpostiem un varas ņemšanu zemnieces stāstīja par saviem bērniem, viņu interesi vai neinteresi par vecāku darbu un lauksaimniecību vispār, kazām un bullēniem, zvaigznēm un NLO, un daudz ko citu, tikai sieviešu pasaulei vien piederošu. Visas ļoti interesēja jelgavnieču jau labi sen cienītā un iemīļotā zviedriete Brita Marija Gustavsone, kas bija arī šā sieviešu saieta patrone. Lielu daļu gada Brita Marija pavada Latvijā, kur Zviedrijas zemnieku federācijas uzdevumā izglīto un mudina apvienoties lauku sievietes. Bet mājās Linčēpingas rajonā viņai ir zemnieku saimniecība ar vairākiem desmitiem slaucamo govju, ko mammas prombūtnē apkopj vīrs un divi dēli. Kūts ir moderna, maksimāli mehanizēta un kompjuterizēta, gada vidējais izslaukums – 8800 litru no govs… Un atkal sieviešu prāti sliecās uz politiku. Daža iesmējās, bet daža gluži piekrītoši māja ar galvu, kad Modris Jansons teica ceram uz visiem zināmā Alfreda Janoviča izbrīvēšanos no cietuma, jo, raugi, latvieša aktivitāte augot tikai tad, ja pamana reālu pretinieku. Tad nu jādomā, vai valdība būtu ierindota tautas draugu kategorijā, ja valsts mērogā notikusi tikai viena pret valdību un Saeimu vērsta laucinieku aktivitāte – zemnieku pikets? Taisnība gan te būs Baibai Rivžai – rezultatīvi pretdarboties valdībai var spēks, nevis kāds viens cilvēks. To sapratuši un apvienojušies jau ir tirgotāji, ražotāji, rūpnieki un daudzi citi, vienīgi zemnieki vēl mīņājas pa vienam katrs savā gatves galā un sūkstās. Atmodas laiki jau sen aiz muguras, bet viņi tik vēl berzē miegu no acīm. Šajā zemnieču saietā radās cerība, ka viņas būs tās, kas šļāks spaini auksta ūdens un modinās guļošos. Bet, ja tas neizdosies, tad skaidrs – latviešu zemnieki ir bezcerīgs gadījums un lauksaimniecība kā problēma Latvijā ir likvidējama. Nezin tikai, ko darīs tādi kā Modris Jansons, kas nopietni iecerējuši paši ilgi dzīvot un ilgi ražot un vēl bērniem un bērnubērniem atstāt iespēju ilgi dzīvot un ilgi ražot…
Laukā jau metās krēsla, kad Zemgales zemnieces, «Līču» saimniecei Marutai Jansonei pateikušās par garšīgajām pusdienām un raušiem, sacīja viena otrai «Uz redzēšanos!», pilnas pārliecības, ka nākamreiz viņu pulciņš būs krietni lielāks un rokassomiņās līdzi būs reāli darba un sadarbības projekti.
