Nav noslēpums, ka attiecības starp Siltumtīklu uzņēmumu un iedzīvotājiem pašlaik var raksturot kā konfliktsituāciju.
Nav noslēpums, ka attiecības starp Siltumtīklu uzņēmumu (STU) un iedzīvotājiem pašlaik var raksturot kā konfliktsituāciju. Par to liecina, piemēram, daudzās «Ziņās» publicētās sūdzību un protesta vēstules, to nosūtīšana dažādām valsts institūcijām, savāktie tūkstoši parakstu pret STU vadību utt.
Konflikta būtība, manuprāt, meklējama apstāklī, ka joprojām nav noslēgti līgumi par siltumenerģijas piegādi starp STU un patērētājiem. Tajos jābūt formulētiem noteikumiem par piegādi, pienākumiem, par abu pušu tiesībām un atbildību.
Kā siltumenerģijas «Piegādātājs» STU izvirza tikai vienu prasību – savlaicīgu rēķinu apmaksu –, tajā pašā laikā «aizmirstot» par saviem pienākumiem, kas noteikti ar likumu un valdības lēmumiem. Turklāt, izmantojot patērētāju lielākās daļas nekompetenci, STU savus klientus – maigi izsakoties – maldina.
Prasība noslēgt līgumu nav mana vai dažu citu patērētāju kaprīze. Noteikumos «Par siltumenerģijas piegādi un lietošanu» (Nr.41 1995. g. 28. februārī) rakstīts: «Siltumenerģiju piegādā un izmanto, pamatojoties uz līgumu, kuru noslēdz «Piegādātājs» un «Patērētājs»».
Tā kā līgumi nav noslēgti, nav arī noteikti daudzi būtiski apstākļi siltumenerģijas piegādē.
1. Nav fiksēta «īpašuma robeža», tas ir, īpašuma sadale starp STU (piegādātāju) un mājas īpašnieku (patērētāju).
Tas ir svarīgi, lai noteiktu jebkuru atbildības veidu, it sevišķi atbildību par īpašuma bojājumu kādai no pusēm. Šodien par tādu robežu STU uzskata siltummezglu, taču nekur tā nav juridiski formulēta. Siltummezgli kā STU īpašums pēc māju privatizācijas ir vēl diskutējams jautājums. Likums «Par privatizāciju» nosaka, ka siltummezgls ir kopīga mājas nedalāma daļa un pieder mājas īpašniekiem. Tātad, ja namā atrodas STU īpašumi, tas jāparedz līgumā.
2. Nav noteikts periods, uz kādu var būt atslēgta siltumenerģija sakarā ar plānotajiem profilaktiskajiem remontdarbiem.
3. Nav paredzēts termiņš, kādā jāpiegādā siltums pēc remontiem avāriju gadījumā. Piemēram, ūdens sildītāja avārijas gadījumā Akadēmijas ielā 2, Siltumtīklu uzņēmums sola izlabot to viena divu mēnešu laikā, un tas neatbilst ne normām, ne arī veselajam saprātam.
4. Nav noteikta maksa par laiku, kurā tikusi pārtraukta siltumenerģijas piegāde. Pēc tam, kad ieviesta pastāvīgā maksa par pieslēgumu pie siltumapgādes sistēmas, tas ir sevišķi aktuāli!
Šā gada maijā Meiju ceļa centrālais siltummezgls remontēts divdesmit dienu un mikrorajona mājas tika atslēgtas no pilsētas siltumtīkla, bet pastāvīgā maksa tika aprēķināta par visu mēnesi. Divu mēnešu laikā Dupuža kungs tā arī nevarēja atbildēt, uz kāda pamata tas tika darīts. Faktiski iedzīvotāji kārtējo reizi tika «apskaitīti» (krāpti).
Tā paša likuma Nr.41 31. punkts nosaka: «par nepiegādāto siltumenerģiju patērētājiem piegādātāja vainas dēļ maksa ne tikai netiek ņemta, bet jāparedz tarifam atbilstošs līgumsods.»
5. Noteikumu Nr.41 28. punktā teikts, ka «piegādātājs saistībā ar līgumu nodrošina noteiktus siltumnesēju parametrus, t.i., jābūt noteiktam temperatūras grafikam un spiedienam sistēmā, piegādājot siltumu mājai. Arī pieļaujamām novirzēm no normas un soda sankcijām par to neievērošanu jābūt noteiktām līgumā».
Paredzu iebildumus: iedzīvotāji paši nosaka vajadzīgo siltumapgādes režīmu. Tas ir viens no patērētāju maldināšanas veidiem. Ne viss ir atkarīgs tikai no viņiem. Kā zināms, rekonstrukcija neattiecās uz iekšējiem tīkliem, un ūdens uzsildīšanas aparatūra palika vecā. Lai panāktu vēlamo temperatūru, tīklos tai turpceļā būtu jābūt
90 0C, un 70 0C – atpakaļceļā. Nevienā rokasgrāmatā jūs neatradīsiet, ka ūdens temperatūrai atpakaļceļā jābūt zemākai par 65 0C, bet Jelgavas siltumtīklos arī 40 līdz 45 0C nav retums.
Mikrorajonu centrālie siltummezgli ir nodrošināti ar automātiskajiem temperatūras regulatoriem. Tādā veidā piegādātājam ir iespēja vienpusēji noteikt siltumpiegādes galējo robežu, bet, pastāvot vienai un tai pašai temperatūrai, saņemtās siltumenerģijas starpība promejošos un atpakaļejošos cauruļvados (piemēram, 900 – 700 = 200 vai 700 – 500 = 200) mērīta ar skaitītāju būs viena un tā pati, bet siltums radiatoros otrajā gadījumā būs daudzreiz mazāks. Tādā veidā «ekonomijas» (iedzīvotāju krāpšanas) režīms, pazeminot siltumpiegādes temperatūru, dod vajadzīgo efektu: daudzos dzīvokļos ir aukstāks nekā pirms tīklu rekonstrukcijas, bet jāmaksā vairāk.
Ne mazāk svarīga loma ir siltumnesēja (karstā ūdens) spiedienam. Māju siltumapgādes sistēmās tiek izmantota tā saucamā «kvalitatīvā» regulēšana, t.i., pēc siltumnesēja temperatūras. Pie tam siltumnesēja spiedienam jāpaliek pastāvīgam. Spiediena maiņa var izraisīt iekšējo tīklu spiediena izregulēšanos, un tas tūlīt būs redzams siltuma skaitītāja rādījumos. Nepamatoti palielināts spiediens nepamatoti sadārdzinās maksu par siltumenerģiju.
Mājas kopējais tarifs par patērēto siltumenerģiju ir atkarīgs arī no tīklam pieslēgtās jaudas un kopējās apsildāmās platības. Piemēram, mājas platība palielina siltumapgādes tarifu. Man ir pieredze: pusgadu vajadzēja pierādīt STU darbiniekiem viņu kļūdu, un tikai pēc Domes apmeklējuma bija veikts pārrēķins atbilstoši patiesajai platībai.
Līgumā jābūt ietvertai arī starp īrniekiem patērētās siltumenerģijas aprēķinu metodei, vēl jo vairāk, ja to uzņemas aprēķināt piegādātājs. Domes apstiprināto metodiku Nr.51 STU neievēro pilnā mērā (runa ir par tā saukto vannas istabu apkures zaudējumu koeficientu).
Noteikumos Nr.41 paredzēts, ka aprēķinos var izmantot tikai tādus mēraparātus, kuriem izdarītas pārbaudes un kuriem ir attiecīgs sertifikāts. Spriežot pēc publikācijām «Ziņās», STU neievēro savus pienākumus un skaitītāju lielākā daļa ir uzstādīta nelikumīgi.
Līgumā jānosaka samaksas termiņš par piegādāto siltumenerģiju. Šodien to vienpersoniski ir noteicis STU, kaut gan noteikumu Nr.41 66. punktā paredzēts, ka termiņu abas puses nosaka līgumā.
Nav noteikta «Piegādātāja» atbildība par savu pienākumu nepildīšanu. Kā jau tika atzīmēts, ir noteikta tikai patērētāja atbildība: savlaicīga samaksa par patērēto siltumu. Visā pārējā – spēle bez noteikumiem.
STU atbildīgās personas ne tikai ignorē normatīvos dokumentus, bet arī ievieš paši savus spēles noteikumus, kas ir pretrunā ar likumdošanu. Tās ir visiem zināmās soda sankcijas (beidzot atceltās!) un propagandētais kolektīvās atbildības princips par kaimiņu nemaksātāju.
Un vēl par vienu līgumu, kas paredz pilnīgu mājas vecākā materiālo atbildību par siltummezglu. Bet tajā pašā laikā pieeja pie siltummezgliem (atslēgas) ir arī STU darbiniekiem un NĪP Avārijas dienesta darbiniekiem, kas bez materiāli atbildīgās personas atļaujas var tajos iekļūt. Kāda ir šo organizāciju atbildība? Atkal cilvēku maldināšana. Šie ir tikai nedaudzi piemēri, kas apliecina līgumu slēgšanas nepieciešamību.
Esmu daudzkārt izteicis piedāvājumu STU noslēgt līgumu. Uz (likumīgi) pamatoto priekšlikumu esmu saņēmis tikai vairākkārtējus atteikumus. Šis temats netika apspriests. Atbilde – ar fiziskām personām līgumi netiek slēgti!
Atļaujiet nepiekrist! Likums «Par enerģētiku» un noteikumi Nr.41 viennozīmīgi nosaka: «Patērētājs ir jebkura juridiska vai fiziska persona».
Piemēram, «Latvijas gāze» bez problēmām noslēdz līgumus ar fiziskām personām – ar katru dzīvokli atsevišķi.
Ja STU rakstiski nevienojas ar fiziskām personām, tad, lūdzu, slēdziet līgumu ar juridiskām, piemēram, ar Nekustamā īpašuma pārvaldi, kas ir mana īpašuma (mājas) pārvaldnieks! Bet arī ar NĪP līguma nav un nav bijis! Tātad iemesls jāmeklē citur. STU kā monopolists nav ieinteresēts parakstīt vienošanos. Nav līguma, nav pienākumu, un tātad nav arī atbildības.
Šodien STU izmanto savu monopolista stāvokli, jo visai sarežģīti (bet atsevišķam dzīvoklim – pat neiespējami) pāriet uz alternatīvo apkuri. Cik ilgi tas turpināsies? Patlaban ir privatizēti vairāk nekā 3000 dzīvokļi, un mēs visi esam tiesīgi pieprasīt slēgt līgumus.
STU vadībai ir laiks pārtraukt ignorēt mūsu tiesības. Vēl vairāk, tā kā Jelgavā ir pati dārgākā apkure, mēs esam tiesīgi pieprasīt pašu augstāko apkalpošanas kvalitāti.
Viktors Ivanovs,
mājas vecākais Meiju ceļā 34
