Paldies Dievam, pienācis laiks, kad aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts cilvēka personībai un pārdzīvojumiem kritiskās situācijās.
Paldies Dievam, pienācis laiks, kad aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts cilvēka personībai un pārdzīvojumiem kritiskās situācijās.
Iestādēs ļaudis dažkārt vēršas ne vien ar juridiskām, bet arī ar psiholoģiskām vajadzībām brīžos, kad nepieciešama palīdzība, kad cilvēks jūtas izmisis, vientuļš, kad nākotne liekas bezcerīga un viņam šķiet, ka tūlīt sajuks prātā. Diemžēl gadās notikumi, kuros iestādes darbinieks vien palīdzēt nevar – pietiek atcerēties traģēdiju Talsos, Gulbenē, Madonā, kad nelaime skāra daudzus un emocionāla šoka stāvoklī nonāca visi ar notikumiem saistītie. Arī jelgavnieki atceras cilvēku bezjēdzīgo bojāeju kafejnīcā «Kvatro». Šādos gadījumos nepieciešama profesionāla palīdzība.
Par to, kādu palīdzību var sniegt krīzes centrs «Skalbes», «Ziņām» stāsta tā prezidente psiholoģijas maģistre Inta Dzelme.
Ar ko raksturīga krīzes situācija, kādas ir tās pazīmes?
– Par krīzes situāciju var nosaukt jebkuras cilvēka izjūtas, kad viņš netiek galā ar savām problēmām, neredz no tām izeju. Krīze ir subjektīva uztvere par kādu notikumu: kas vienam ir krīze, otram varbūt tāda nebūs. Smagās krīzes, no kurām cieš un kuras līdzīgi pārdzīvo visi cilvēki, ir dažādi zaudējumi, šķiršanās ģimenē, partnera nāve, smaga slimība, autokatastrofas, dažādas citas traģēdijas, kā Talsos, Gulbenē.
Vēl pirms gadiem desmit psiholoģisko palīdzību sniedza reti. Kāds tam bija iemesls – netika novērtēta krīzes stāvokļa nopietnība vai vienkārši cilvēki nepievērsa uzmanību personībai, personības psiholoģijai?
– Es domāju – gan viens, gan otrs, jo psiholoģija Latvijā ir jauna nozare, ar to nodarbojas nepilnus desmit gadus. 1991. gadā pabeidzu Latvijas Universitāti, studiju programmā psiholoģijas priekšmeti parādījās tikai pēdējos divos gados.
Mūsu valstī vēl valda uzskats, ka mums ir jābūt stipriem. Ja notiek nelaime, tā tiek uztverta kā personiska lieta. Tāpat daudzi vērtē arī varmācību ģimenē – ar to esam tikuši galā bez palīdzības un arī turpmāk tiksim galā. Un tad ir rezultāti: piecu mēnešu laikā, kopš mēs strādājam krīzes centrā, 40 procentu cilvēku pie mums atnāk, būdami depresijā. Viņiem ir smagi, grūti turpināt savu ģimenes dzīvi, darbu, visu pārējo; desmit procentu nāk ar ļoti nopietniem pašnāvības plāniem. Nāk slimi ar vēzi, viņu radinieki, nāk cilvēki pēc autokatastrofām, kas kādu nogalinājuši vai ievainojuši. Latvijā ir vairāk cilvēku, kas iet bojā pašnāvībās, nekā autokatastrofās mirušo. Mūsu valsts ir vienā no pirmajām vietām pasaulē pašnāvību skaita ziņā.
Vai ir raksturīgas cilvēku grupas – kāda vecuma vai profesiju –, kuras krīze piemeklē biežāk, vai arī likumsakarības te nav meklējamas?
– Izteiktu likumsakarību nav, tomēr krīze biežāk piemeklē sievietes vecumā starp 20 un 50 gadiem. Krīžu un pašnāvību cēlonis galvenokārt ir attiecību problēmas – vīram ar sievu, mīļākajiem, dēlam ar māti un tamlīdzīgi.
Kāpēc tieši attiecības ir lielākā problēma? Pašlaik dzīve liecina, ka daudziem galvenais ir darbs, peļņa, karjera.
– Cilvēkiem šīs attiecības ir vajadzīgas. Darbs un peļņa atņem laiku un spēku veidot un uzturēt cilvēciskās attiecības. Arī tādēļ veidojas konflikti. Mums katram dzīvē var notikt kādas smagas lietas, un attiecības bieži mainās tieši tajos brīžos.
Zāles jūs saviem klientiem nedodat. Kā jūs varat viņiem palīdzēt, kāds ir psiholoģiskās palīdzības, ja tā var teikt, mehānisms?
– Nē, zāles mēs nedodam un arī padomus ne. Reizēm cilvēkam vienkārši vajag kādam visu izstāstīt. Kad viņš to izdara, aiziet un izraudas, tad arī pats ierauga, kāda būtu izeja no krīzes situācijas. Svarīgi ir zināt, ka emocijas cilvēkam bloķē spēju redzēt, kas vispār dzīvē ir iespējams. Mēs cilvēkus uzklausām un kopīgi mēģinām atrast veidu, kā tajā mirklī rīkoties. Izzinām, kādi ir viņu resursi, vai ir ģimene, draugi, ko viņam būtu iespējams izdarīt. Bet izvēle jāizdara pašam. Padomi tāpat ir nieka vērti, jo cilvēks iekšēji zina, kas viņam var palīdzēt. Mūsu uzdevums ir ļaut to apzināties un palīdzēt atrast spēku, kas tajā brīdī vajadzīgs.
Tas nozīmē, ka ir svarīgi saglabāt skaidru galvu dažādās situācijās? Tomēr bieži tiek uzsvērts, ka emocijas ir vitāli svarīga lieta un ka tās vajag izdzīvot.
– Emocijas ir ļoti svarīgas, bet tās bloķē domāšanu. Tomēr tās nedrīkst izskaust, tās ir jāizdzīvo. Mēs krīzes darbā ļoti daudz strādājam ar jūtām, nevis ar padomiem vai domāšanu, vai rīcību. īpašā divu nedēļu kursā mācām cilvēkiem, kā runāt par jūtām, kā tās pazīt, kā justies brīvi un atklāti.
Šo modeli es studēju ASV un sāku lietot 1995. gadā. Kad šo kursu biju apguvusi, sajutu, ka tieši tas ir vajadzīgs man un maniem cilvēkiem. To pierādīja darbs ar Talsu un Gulbenes traģēdijās cietušajiem un ar aptuveni tiem 700 cilvēkiem, kas bijuši krīzes centrā šajos mēnešos.
Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju sabiedrībā? Tā, manuprāt, ir kā sprādziens, kad pēkšņi, izrādās, ir ļoti daudz cilvēku, kam vajadzīga palīdzība krīzes situācijā. Vai viņi apzinās, kad tā ir jāmeklē?
– Jā, cilvēki ir sapratuši, ka viņiem jāmeklē palīdzība, kaut gan daudziem latviešiem tas šķiet nepieņemami. Vai tā ir mentalitāte, audzināšana, vai kultūra – grūti pateikt. Atceros, arī talsenieki sākumā teica, ka paši tiks galā. Taču mēs visi zem ārējās «čaulas» esam cilvēki. Neviens nejūtas labi, kad mēģina nest sāpi sev līdzi, tāpēc sāk uzdrošināties lūgt palīdzību.
Varbūt vienkāršāk ir aiziet pie psihologa?
– Krīzes centrā «Skalbes» ir valstī vienīgā vieta, kur palīdzība ir par brīvu. Bet, ja cilvēks dodas pie psihologa, jārēķinās, ka tas maksās 5 līdz 9 latus. Pēc smagām autokatastrofām pagasti ir palīdzējuši cilvēkiem pie mums nokļūt, un tie rīkojās pareizi.
Kur atrodas jūsu vadītais krīzes centrs?
– Mūsu adrese ir Rīgā, Kungu ielā 34, tālrunis 7222922. Centrs darbojas 24 stundas diennaktī. Dienā iespējams saņemt palīdzību klātienē, bet naktīs un brīvdienās – pa tālruni. Centrā var saņemt gan bezmaksas palīdzību, gan informāciju par iespējamiem palīdzības veidiem.
