Bijušais jelgavnieks Mārtiņš Kaprāns kopā ar ekspertu grupu izstrādā mediju politikas vadlīnijas turpmākajiem pieciem gadiem.
Mārtiņš Kaprāns ir pētnieks, kultūras ministres Daces Melbārdes padomnieks sabiedrības integrācijas un mediju politikas jautājumos, vada ekspertu grupu, kas izstrādā mediju politikas vadlīnijas nākamajiem gadiem, kas, pēc viņa teiktā, definēs spēles noteikumus, kas Latvijā varētu veicināt medijiem un to lietotājiem labvēlīgu vidi. Sarunā ar «Ziņām» viņš atzīst: «Pašvaldību izdevumi grauj mediju tirgu.»
– Cik daudz speciālistu darbojas mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupā?
Lielā grupa ir apmēram divdesmit cilvēki. Esam sapratuši, ka izstrādāt konkrētas pamatnostādnes tik lielā grupā, kurā ir dažādi cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem, būs grūti, tāpēc sadalījāmies atsevišķos segmentos. Pavisam ir trīs apakšgrupas.
– Kādi ir šie dažādie segmenti?
Viena grupa strādā uz, tēlaini sakot, mediju vides daudzveidību, kas nozīmē sabiedriskā pasūtījuma rediģēšanu jeb pārskatīšanu, lai saprastu, kā vajadzētu pārstrukturēt finansējumu, lai varētu atbalstīt Latvijas mediju sistēmu kopumā, noturēt daudzveidību. Otra darba grupa darbojas ar mediju vides profesionalizāciju. Pirmkārt, tas attiecas uz žurnālistiem, piemēram, uz viņu mūžizglītību, otrkārt, uz mediju lietotājiem. Attiecībā uz pēdējiem tiek lietots jēdziens «mediju lietotpratība» (angliski – media literacy), kas latviski varbūt neskan īsti precīzi. Šis ir ļoti nozīmīgs jautājums, jo mūsdienās mediju vide ir ļoti plaša un lietotāji, īpaši bērni, neapzinās visas funkcijas un to, kā saturs tiek veidots. Lai šo problēmu ilustrētu, ļoti labs piemērs ir «Vikipēdijas» izmantošana vēstures zināšanu apguvē. Tā ir plaši izmantota prakse, kādu jautājumu pamatojot, pievienot saiti no «Vikipēdijas».
Piemēram, Igaunijā lietotpratības komponente ir integrēta sociālo zinību mācību programmā. Latvijā diemžēl nekas tamlīdzīgs nenotiek. Lietotājiem ir jāmāca, ka nedrīkst nekritiski pieņemt visu, ko izlasa. Nereti šos tekstus veido konkrēti cilvēki ar precīziem uzstādījumiem un vēl trakāk – ideoloģisku pārliecību.
Trešās darba grupas tēma – informatīvās telpas aizsardzība – ir īpaši aktuāla pašlaik, sākot ar pašu redzamāko – trešo valstu iejaukšanos Latvijas informatīvajā telpā un visi ar to saistītie jautājumi, tādi kā «Kremļa troļļi», par ko pēdējā laikā visiem īpaši patīk runāt.
Ir arī daudz tehniski risināmu jautājumu. Aplēsts, ka aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju izmanto nelegālus televīzijas pakalpojumus – dažādas firmas nelegāli piedāvā satelīttelevīzijas, kabeļtelevīzijas kanālus. Šīs firmas lielā mērā koriģē Krievijas kompānijas. Ja paskatās saturu, pārsvarā tie ir Krievijas televīziju kanāli. Bet ne tikai saturiski, tie ir nelegāli pēc būtības, līdz ar to nepakļaujas nekādai kontrolei.
– Kad plānojat pabeigt mediju politikas vadlīniju izstrādi?
Paredzēts, ka līdz marta beigām mēs formulējam visas problēmas. Tālākais uzdevums būs izstrādāt konkrētu rīcības plānu. Ne tikai uzrakstīt skaistu vīziju, bet arī pa pozīcijām noteikt, kas jādara. Aptuveni līdz rudenim plānots tikt galā ar šiem uzdevumiem. Vadlīnijas būs paredzētas pieciem gadiem.
– Kā to īstenos dzīvē, piemēram, pašvaldībās?
Kultūras ministrijā tiek veidota mediju politikas nodaļa, kas koordinēs šos jautājumus. Bet kopumā tā, protams, nav vienas institūcijas kompetence, šie jautājumi skar dažādas jomas, ministrijas. Ierēdņi pēc šādām vadlīnijām plāno savu darbu, un ar to īstenošanu problēmām nevajadzētu būt. Bet ir arī politiska līmeņa jautājumi, kuriem nav konkrēta termiņa, bet kuri ir jārisina. Taču vienlaikus politiskā līmenī neko nevienam nav iespējams stingri norādīt vai uzdot.
– Pašvaldībām, protams, jāinformē par aktuālajām lietām, par lēmumprojektiem, bet vai tas ir normāli, ka ir tādi izdevumi kā «Jelgavas Vēstnesis», kas iznāk reizi nedēļā un faktiski ar savu formātu līdzinās laikrakstam?
Ja vērtē reģionālos medijus un to, ka pašvaldības veido savu izdevumus, nav jau tā, ka arī šo problēmu nebūtu mēģināts ierobežot, piemēram, nosakot, ka tādos izdevumos nedrīkst būt reklāmas. Esam runājuši arī ar Latvijas Preses izdevēju asociāciju, kas pilnīgi skaidri paudusi savu nostāju, ka šāda situācija ar augošu tendenci grauj jebkādu normālu mediju tirgu. Nerunājot par tādām lietām, kas tiek mazāk uzsvērtas, bet tāpat ir ļoti būtiskas, piemēram, viedokļu plurālisms. Šādi tiek izskausti neatkarīgi mediji. Neizbēgami, ka mediju politikas kontekstā šī tēma būs īpaši aktualizējama. Tāpat kā aktualizējams būs jautājums, kas turpmāk notiks ar sabiedriskajiem medijiem. Konceptuāli ir pieņemts, ka sabiedriskajiem medijiem jāiet ārā no reklāmu tirgus, kas savukārt nozīmē to, ka valstij būtiski jāpalielina dotāciju apmērs Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai, lai kompensētu zaudējumus. Vēl viens variants ir abonēšanas maksa. Iespējami vairāki mehānismi, bet, domāju, abonēšanas maksa varētu būt pārāk «sāpīgs» variants, tāpēc līdzekļi no mediju lietotājiem tiks paņemti netiešāk. Protams, ja par to vispār spēs vienoties. Pašlaik sanāk, ka valsts finansētie mediji arī darbojas komercattiecībās un ir tirgus dalībnieki.
– Kāda situācija mediju jomā ir reģionos?
Dzirdēts gana daudz sūdzību no reģionālajiem medijiem par pašvaldības izdevumiem. Būtu jāgūst arī precīzāki dati par to, kurās vietās tas bijis izteikti kaitnieciski, kurās mazāk. Kopumā šādi pašvaldības izdevumi noteikti grauj mediju tirgu.
– Dažkārt pašvaldībās žurnālistu darbs tiek kavēts arī tādējādi, ka laikus netiek sniegta nepieciešamā informācija, bet tā nokļūst pašvaldības izdevumos.
Tā tiek grauta žurnālistikas kultūra.
– Kā ar to cīnīties?
Protams, drukāto mediju tirgus neizbēgami sašaurinās un ne jau tikai Latvijā, īpaši interneta mediju ietekmē. Analizējot situāciju reģionos, redzam, aina ir ļoti atšķirīga. Ir vietas, kur Latvijā pašvaldību izdevumi var iznākt un neviens neiebilst, jo nav spēcīgu konkurentu, kas nebūtu mierā ar tādu situāciju. Jelgavā nav tik vienkārši, jo ir spēcīgs pretspēlētājs. Tāpat Vidzemē un Kurzemē ir vairāki spēcīgi laikraksti, kas neļauj pašvaldības izdevumiem diktēt noteikumus. Zemgalē katrā rajonā ir pa laikrakstam. No pilsētām, kur ir spēcīgāki laikraksti, arī izskan vairāk iebildumu pret pašvaldību politiku mediju jomā. Par vienotu risinājumu ir grūti runāt, jo problēma ir lokāla.
Tomēr nedomāju, ka jautājums risināms, izveidojot mediju fondu, kā tas izskanējis publiskajā telpā. Tā būtu roku pacelšana pret pašu problēmu – samierināties, ka tā pastāv, un gaidīt dotācijas. Tomēr kāda pretimnākšana varētu būt, atbalstot mediju satura pilnveidošanu par konkrētām tēmām. Tai jābūt ļoti pārdomātai un netiešai sistēmai, kas nekādā gadījumā nevar būt tendēta tieši uz konkrētu uzņēmumu, bet gan satura atbalstīšanu. Piemēram, mēs zinām, ka reemigrācija ir viena no tēmām, kas valstij ir svarīga, un piešķiram līdzekļus intervijām ar reemigrantiem reģionos.
– Cilvēki meklē lokālo. Runājot ar dažiem cilvēkiem, kas atgriezušies dzīvot Latvijā, var secināt, ka viņi ļoti labprāt lasa vietējos izdevumus, portālus. Katrā gadījumā vairāk nekā nacionālos.
Jā, piedaloties dažādos pētījumos un veidojot aptaujas par piederības sajūtu, ir konstatēts, ka Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti noturīga un stipra reģionālā identitāte. Daudz stiprāka par nacionālo piederības sajūtu. Cilvēks vairāk jūtas piederīgs dzimtajai vietai, nevis valstij. Absolūti vāja ir eiropeiskā piederība, bet tas jau ir cits stāsts. Šajos rādītājos arī nav atšķirības starp Latvijas iedzīvotājiem – krieviem un latviešiem. Latvija vēsturiski ir izveidojusies ar Rīgu centrā, bet reģioni attīstījušies kā pretmets galvaspilsētai, vienmēr cenšoties veidot tādu kā opozīcijas sajūtu.
– Tas ir labi vai slikti?
Noteikti labi. Piedalījos ļoti lielā pētījumā par imigrantiem, kurā skaidri parādījās, ka viņiem ir izteikta reģionālā piederības izjūta. Viņi interesējas par vietējiem notikumiem, seko līdzi jaunumiem, lasa reģionālos interneta portālus.
Atceros, ka mans tētis (viņš ir no Alūksnes), jau sen dzīvojot Zemgalē, vēl abonēja turienes avīzīti. Pavērojot Latvijas kultūras politiku, var redzēt, ka mums ir simtiem mazu vietējo kultūras centru, kas arī veicina iesakņotības izjūtu, kuru pēc tam vairs nekādi nevar izraut.
Uz milzīgā drukāto nacionālo mediju krituma fona reģionālajiem tas tomēr ir mazāks. Reģionālajiem medijiem vienmēr saglabājas tāda garantētā vilkme – vietējiem iedzīvotājiem šie izdevumi ir nepieciešami, ko nemaz tik droši nevar apgalvot par nacionālajiem drukātajiem medijiem Latvijā.
Cilvēki izjūt arī tādu kā līdzdarbošanos, atbalstot savu reģionu, abonējot laikrakstu, maksājot nodokļus. Es arī neesmu deklarējis savu dzīvesvietu citur, apzināti nodokļus maksāju Jelgavai. Arī man reģionālā identitāte vienmēr bijusi svarīga. Vienmēr sevi esmu pozicionējis kā nerīdzinieku, uzskatījis, ka tas ir arī veids, kā atšķirties no pārējiem. Savukārt, kad mācījos Jelgavā skolā, vienmēr akcentēju to, ka esmu no laukiem. Man patīk tā sajūta, ka varu atbalstīt savu reģionu, pat neskatoties uz to, cik labi vai slikti šie līdzekļi tiek izlietoti. Kādam savukārt ir svarīgi atdot savu naudiņu vietējam medijam.
– Tad tev pašam Jelgava vēl arvien ir tuva sirdij?
Es taču nodokļus Jelgavai maksāju! Protams. Taču man ļoti maz pēdējā laikā sanāk būt Jelgavā. Kādu laiku vispār nebiju Latvijā – pēc disertācijas aizstāvēšanas divus gadus strādāju Tartu.
Tartu ir perfektākā vieta zinātnei – puse cilvēku, ko satiec uz ielas, ir vai nu studenti, vai akadēmiķi, tas viss ļoti motivē būt šajā vidē. Taču man ir nepieciešama daudzveidība, ar vienu darba lauciņu nekad nepietiek, vienmēr esmu svaidījies starp vairākām lietām – dinamiku vajag.
– Turpini darboties arī pētniecībā?
Pašlaik man ļoti svarīgi pabeigt darbu pie Eiropas Sociālā fonda atbalstītā projekta, kas saistīts ar imigrantiem. Ideja bija iegūt maksimāli daudz informācijas par ārpus valsts dzīvojošajiem latviešiem. Ar latviešiem domājot nevis etnisko grupu, bet vispār no valsts aizbraukušos iedzīvotājus. Līdz šim daudz kas, runājot par imigrantiem, bija abstrakts, nebija reālu pētījumu, tāpēc mēs izvirzījām mērķi aptaujāt pēc iespējas vairāk cilvēku. Aptaujājām 14 000 respondentu, uzdodot standartjautājumus par iemesliem, kāpēc viņi pameta Latviju, kad, uz cik ilgu laiku. Tāda mazā tautas skaitīšana.
– Kādi ir secinājumi?
Daudz pesimistisku, bet ir arī optimistiskie. Veicām arī padziļinātas intervijas. Ieguvām ļoti daudz datu. Viens no galvenajiem secinājumiem – aptuveni 30 procentu no aptaujātajiem nekādos apstākļos un ne ar kādiem nosacījumiem neatgriezīsies Latvijā. Jārēķinās, ka tie būs Latvijai zudušie. Optimistiski, ka divas trešdaļas apsver iespēju atgriezties. Pārsteigums man ir tas, ka ļoti daudzi uztur sakarus ar Latviju. Ceturtā daļa aptaujāto apsver iespēju izveidot biznesu Latvijā. Veicot šādu pētījumu, var redzēt pretrunu – no vienas puses, neviens neplāno tuvākajos desmit gados atgriezties, bet tajā pašā laikā ļoti augsta ir piederības saikne. Jo cilvēki ilgāku laiku pavadījuši ārzemēs, jo lielāka ir piederības izjūta savai zemei. Jo cilvēks mazāku laiku pavadījis tur, jo lielāks noliegums pret valsti. Pārvarot pirmo gadu vilšanos, notiek pārmaiņas attieksmē pret Latviju.
Šādi dati ir svarīgi ne tikai zinātniekiem, bet arī valsts politikas veidošanai, tās izvērtēšanai. Tā ir lielākā no vienas valsts izbraukušo aptauja Eiropā.
– Tagad ir pētījuma rezultāti, uz ko pamatoties, runājot par izbraukušo problēmu.
Jā, šis pētījums būs labs pamats, lai varētu pamatotāk analizēt situāciju. Nevienam jau nav pārsteigums, ka sociāli ekonomiskie apstākļi ir galvenais, kāpēc cilvēki dodas prom un negrib braukt atpakaļ, bet tajā pašā laikā mēs nezinām, kuras grupas ir vairāk tendētas pakļauties šiem apstākļiem. Piemēram, daudzi jaunieši dodas uz ārzemēm studēt, nevis strādāt. Viņi nebrauc prom tāpēc, ka būtu vīlušies valstī, bet gan iegūt izglītību, redzēt pasauli.
Veicot pētījumu, sapratām, ka mums jāmaina arī savs pieradums domāt par izbraucējiem kā par konkrētu vienotu grupu – starp viņiem ir milzīgas atšķirības. Attieksme pret Latviju atšķiras arī starp imigrantiem, ja tie dzīvo lielpilsētā, mazpilsētā vai laukos. Cilvēki, kas strādā labi atalgotu darbu lielajās pilsētās savā profesijā, nereti pat sevi neuzskata par aizbraucējiem. Imigrantu tēma nav vienkārši risināma – situācijas ir ļoti dažādas, un risinājums jācenšas pielāgot katrai grupai.
– Arī imigrantiem ir svarīgi, ka viņi kādam savā dzimtajā pusē rūp?
Tā nereti ir izteikta aizbraucēju sāpe. Intervijās dažkārt manāmas tādas izjūtas – esmu aizbraucis, gribu, lai jūs Latvijā tagad par to raudat. Šie cilvēki vēlas, lai viņi ir pamanīti. Vilšanās valstī ir lielāka, nekā mēs varam iedomāties. Tie ir 80 procenti. Intervijās mēģināju izprast, kas ir tie iemesli. Ja cilvēkiem pajautā, kas tieši radījis vilšanos, viņi nespēj racionāli atbildēt. Daudz ko citu spēj formulēt, bet to ne. Ja intervijā sāk šķetināt iemeslus, var secināt, ka vienā vilšanās kamolā ir ļoti daudz privātu neveiksmju vai atgadījumu, kas tiek projicēti uz valsti. Latvijai vispār ir raksturīgi, ka privātu rīcībspējas trūkumu (kas, protams, mēdz būt arī pamatota) projicē uz valsti. Tas man atgādina pētījumu, kad analizēju cilvēku sadarbību ar padomju režīmu, – vienmēr visā tika vainota nomenklatūra un komunistiskā partija, norobežojoties no jebkādas savas atbildības. Atbildības projicēšana Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti raksturīga.
Dīvaini, ka ir milzīga vilšanās Latvijā kā valstī, bet tajā pašā laikā ir izteikta patriotisma izjūta. Šķiet, cilvēkam būtu jāizolējas no jebkā, kas saistīts ar Latviju, bet tā nav. ◆
