Divu gadu garumā septiņi neatkarīgi mākslas eksperti ienirst mākslas dzīves norisēs un izvirza, viņuprāt, Purvīša balvai nobriedušu mākslinieku un viņa sniegumu. Balva tiek piešķirta reizi divos gados, un to saņem par izcilu izstādi vai mākslas notikumu Latvijas vizuālajā mākslā. Kopš 2008. gada, kad Purvīša balva tika iedibināta, tā nepārprotami uztur modrību un veicina Latvijas mākslas procesu intensitāti. Jau pirmsākumos, kad par balvas pretendentu izvēli un kārtību diskutēja, veidoja vizuālo tēlu, meklēja atbalstītājus, ceļš nebija vienkārši ejams. Atceros medijos un mākslas aprindās diskusiju un pretestību Purvīša balvas logotipa vizuālajam risinājumam. Tirkīzzaļa pieturzīme uz Vilhelma Purvīša pavasara ainavas. Balvas vizuālā tēla autore māksliniece Sarmīte Māliņa pamatoja: «Šis P burts ir pieturas zīme – gan acīm, gan prātam. Labam mākslas darbam ir jābūt kā šādai pieturai, kurai nevar tā vienkārši paiet garām. Protams, vienlaikus tas ir arī Purvīša uzvārda pirmais burts, tāpēc jo precīzāk un zīmīgāk der kā viņa vārdā nosauktās balvas logo.»
Pašreiz izstāžu zālē «Arsenāls» apskatāma jau ceturtā izstāde kopš Purvīša balvas aizsākumiem. Ir izvēlēts Purvīša balvas cienīgs autors. Cīņa par balvu materiālā izteiksmē – 28 500 tūkstošiem eiro – ir galā, un deviņu žūrijas locekļu uzslava un minētā naudas balva tikusi gleznotājam Miķelim Fišeram, kurš vienmēr ir lūkojies citplanētiešu tēmas virzienā.
Izstādi izbaudīju, un vienkārša skatītāja īss ieskats. Man tā patika un pārsteidza. Šai izstādei ir ļoti augsti kvalitātes standarti. Tā demonstrē labu profesionālo līmeni. Materiālu izmantojums idejas materializēšanai un tehniskais izpildījums ir labs. Tas pats attiecināms arī uz izteiksmi, tā ir daudzpusīga, it īpaši objektos, kuros apvienota māksla un zinātne. Bija pat brīži kad sevi pieķēru pie domas: māksla – alķīmija. Izstādes ievaddaļā neatņemama sastāvdaļa ir astoņi ekrāni, kuros visi Purvīša balvas pretendenti monologā stāsta par savu pasaules uztveri. No nelielā ekrāna M.Fišers saka: «Katrs cilvēks dzīvo pilnīgi citā kosmosā, un ir ārkārtīgi maz lietu, par ko mēs varam vienoties.» Diezgan zīmīgi. Bet, esot «Arsenāla» telpās, man šķiet, ka visiem autoriem vai izstādes veidotājiem ir izdevies izveidot vienu kopīgu kosmosu, pasauli, kurā saprotas. Ne velti, ieejot zālē, skatītājam pretī lūkojas Purvīša eļļas darbs «Tilts», gleznots pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Līdzībās tas varētu būt tilts uz vēlēšanos izprast kaut ko vairāk par to, ko mēs redzam. ◆
