Stāstot anekdotes par lēnīgajiem igauņiem, tomēr jāatceras arī tas, ka Igaunija savu valsts neatkarību pasludināja 1918. gada 24. februārī – deviņus mēnešus agrāk, nekā to Rīgā spēja mūsu senči. Latvijas vēsturnieki diezgan vienprātīgi atzīst, ka bez igauņu atbalsta Vidzemē citādas būtu arī mūsu brīvības cīņas, jo «kalpakieši» (jau bez pārpratuma kaujā kritušā pulkveža Oskara Kalpaka) līdz pēdējam gāja kopā ar vācu landesvēru. «Trakie, ko viņi dara!» teicis Kalpaka aizstājējs ģenerālis Jānis Balodis, uzzinot par Cēsu kaujām, kur Jorģa Zemitāna vīri kopā ar igauņiem sāka cīņu pret vāciešiem.
Mūsdienās igauņu savā valstī ir mazāk par miljonu (Igaunijā gan ir vairāk nekā 1,4 miljoni iedzīvotāju), un, šķiet, arī tādēļ viņos ir vairāk apdomības. Igauņu ātras peļņas meklētāji lielākoties nepazūd tālās zemēs, bet gan prātīgi dodas uz blakus esošo Somiju, no kuras nedēļas nogalē var tikt atpakaļ īstajās mājās. Reiz viens no izcilākajiem Jelgavas igauņiem Meža fakultātes profesors Henns Tuherms uzsvēra, ka igauņu mediju telpā ir vairāk konstruktīvā, uzmundrinošā, nekā tas ir Latvijā. Šogad igauņu kino nokļuva Oskara balvas nominācijas slavas augstumos ar reģionālo konfliktu laikā ļoti aktuālo filmu, kas veltīta tā sauktajam Abhāzijas un Gruzijas «mandarīnu» karam. Būdams žurnālists, pats redzēju, ka tajā ar bumbvedējiem piedalījās arī krievu militārie speciālisti (tas, protams, notika bez toreizējā Krievijas prezidenta demokrāta Borisa Jeļcina ziņas).
Taču anekdotiskajā igauņu lēnīgumā ir arī glābiņš no pārmērīga stresa, ar kuru «bagāta» mūsu dzīve. «Cik mūsu Dziesmu svētku diriģentiem bijuši infarkti, dažs pat nonests no skatuves, bet manam tēvam 69 gados veselība ir laba! Viņš pareizi vien dara, ka igauniskā garā daudz ko neņem galvā,» privātā sarunā man teica Ogres pūtēju orķestra diriģenta Viļa Kokamegi dēls Tomass. Pats viņš gan orķestrī svīst, jo arī maratonu taču nevarot skriet ar sausu muguru. ◆
