Pērn Rīgā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā «Stūra mājas» ekspozīciju apskatīja vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Lielā sabiedrības interese bija arī galvenais iemesls, kāpēc «Stūra mājas» ekspozīciju nolemts atkal atvērt apskatei.
Latvijas valdībai rodot līdzekļus, atsākusi darboties Okupācijas muzeja ekspozīcija agrākajā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) ēkā, ko tautā sauc par «Stūra māju» un kas atrodas Stabu ielā 12 un arī Brīvības ielā 61. «Biļešu paradīzes» kasēs, kā arī uz vietas iespējams pieteikties ekskursijām, un muzejniekiem darba netrūkst.
Var dabūt ar durvīm pa pieri
Atdarot vairāk nekā divdesmit gadu tikpat kā neremontētā nama durvis, visur redz noplukušas sienas. Kaut nedaudz novirzoties no maršruta, var paklupt aiz nepamanīta sliekšņa vai dabūt pa pieri ar vecmodīgi nospriegotām durvīm. Tiesa, pēc neatkarības atjaunošanas vairākus gadus ēkā mājoja Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas darbinieki, un, piemēram, dušās, kur mazgājās ieslodzītie, veikts remonts. Tomēr lielākā daļa telpu ir neskartas kopš valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā, kad Latvijas PSR VDK to atstāja. Apskatei ir nodots nama pirmais stāvs un pagrabs, pārējo ēkas daļu domāts izīrēt birojiem, mākslas izstādēm un citām mūsdienu vajadzībām.
Pēdējais tika brīvībā 1990. gada maijā
«Ikviens var būt vainīgs,» tāda ir devīze izstāžu zālē, kas iekārtota agrākajā VDK darbinieku ēdnīcā, kas kopā ar vēl dažām palīgtelpām «Stūra mājas» apmeklētājiem pieejama bez maksas. Pie sienas vairākas agrāko ieslodzīto fotogrāfijas un traģiskās dzīves apraksti. Atsevišķs stends veltīts Bērzes pagastā dzimušajam Latvijas Robežsargu brigādes komandierim ģenerālim Ludvigam Bolšteinam, kurš gan nav bijis šajā namā ieslodzīts. Latvijas valsts laikā «Stūra mājā» atradās robežsargu štābs, tur ir arī kabinets, kur 1940. gada 21. jūnijā L.Bolšteins izdarīja pašnāvību. Ekskursijas vadītājs Okupācijas muzeja darbinieks Rihards Pētersons piebilst, ka tas noticis stundu pēc sarunas ar okupācijas varas iecelto iekšlietu ministru un rakstnieku Vili Lāci. Jau nākamajā dienā, izmantojot varas uzurpatoru nespēju visu kontrolēt, ģenerālis L.Bolšteins ar godu tika apglabāts Brāļu kapos. Stendā novietotā fotogrāfija vēsta, ka starp pavadītājiem bijuši vīri Latvijas robežsargu parādes formās.
Ekskursija pa «Stūra māju» sākas ar reģistratūru. No tās ir durvis uz noslēgto iekšpagalmu, kur parasti ar automašīnu ievesti apcietinātie. Uz galda stāv īss gumijas steks. Ekskursijas vadītājs piebilst, ka tas gan nav oriģināls. «Kopš 1960. gada bija aizliegts ieslodzītos sist, taču psiholoģiskās vardarbības metodes izmantotas noteikti,» atzīst R.Pētersons. Pēdējais «Stūra mājā» reģistrētais ieslodzītais ir Leo Hiršons, kas VDK ēku atstāja 1990. gada 16. maijā, divas nedēļas pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, kas tolaik vēl nebija starptautiski atzīta.
«Nacionālā sardze» glābj liecības
Jaunajā ekspozīcijā īpaši izcelts agrākā Jelgavas skolotāja un muzejnieka Jāņa Grestes un patriotiskās organizācijas «Nacionālā sardze» devums «Stūra mājas» vēsturisko liecību saglabāšanā. «1941. gada jūlijā «Stūra māja» palika tukša no cilvēkiem, taču pilna ar visādiem čekas dokumentiem. Cilvēki te nāca meklēt piederīgos, kuri bija pazuduši komunistu varas laikā. J.Greste meklēja čekas apcietināto un nogalināto dēlu – arī Jāni Gresti –, kas bija darbojies jauniešu organizācijā «Tēvijas sargi». Rudens pusē sabiedrības interese par šo ēku pamazām noplaka. Mājā ievācās vācu pašpārvaldes Statistikas birojs, un čekistu laika liecības tika vienkārši mestas ārā,» stāsta R.Pētersons.
Saglabājušās liecības, ka J.Greste Rīgā saticis kolēģi Jūliju Braču, kurš savukārt sasaucis savus skolniekus un pazīstamus studentus, kas līdz 1944. gada septembrim «Stūra mājā» veica izpēti. «1943. gada aprīlī par «Nacionālo sardzi» ieinteresējās nacistu drošības iestādes. Organizācijas aktīvistus apcietināja, taču latviešu pašpārvaldei izdevās viņus atbrīvot, un «Stūra mājas» izpēte tika legalizēta. Taču mēs kategoriski norobežojamies no padomju laika pētījumos paustā viedokļa, ka «Nacionālā sardze» bija nacistu inspirēta organizācija,» uzsver R.Pētersons. Viņš piebilst, ka šo patriotu savāktās liecības kara beigās tika aizvestas uz Vāciju, kā arī apraktas vairākas vietās Latvijā. Līdz Latvijas valsts atjaunošanai netika atklāta viena no šīm slēptuvēm, kas atradās Liepājas kapos. Okupācijas muzejs saņēma arī Vācijā glabātos materiālus.
Atrod kameras atslēgas
Saistībā ar «Nacionālo sardzi» saglabājušās mutvārdu liecības, ka tā vācu laikā rīkojusi protesta akciju – apcietināto pastaigas laukumā «uz mūžīgiem laikiem» tika iemūrētas astoņas čekas kameru atslēgas (pavisam tur bija 40–50 kameru). «Pagaidām par šo akciju, par ko nacistu laika prese nerakstīja, mums nav izdevies atrast nevienu dokumentālu liecību,» piebilst R.Pētersons. Latvijas Vēstures institūta zinātnieks jelgavnieks Zigmārs Turčinskis, brīvprātīgi līdzdarbojoties «Stūra mājas» izpētē, noskaidrojis, ka tik tiešām vismaz viens no astoņiem apaļajiem riņķiem, kas redzami pastaigas laukuma divās sienās, pievienots pie «enkura», kas izskatās pēc atslēgas. «Domāju, arī zem pārējiem riņķiem ir kameru atslēgas, un stāsts par to iemūrēšanu ir patiess,» atzīst Z.Turčinskis. Vēsturnieki aicina atsaukties katru, kam par šo akciju ir kaut kas zināms.
Tirgoja bulgāru tomātus
Apskatei atvērta arī psiholoģiski smagākā vieta «Stūra mājā» – garāža, kur 1940. un 1941. gadā notika nāves sodu izpilde. Savulaik «Nacionālās sardzes» pētnieki, izpolsterētajā garāžā atrodot 240 patronu čaulīšu, secināja, ka tur varētu būt nonāvēti ap pusotra simta Latvijas patriotu. Vēlāk padomju laikos šajā telpā ierīkots VDK darbiniekiem domāts veikals, kurā varēja iegādāties deficītas preces, kuru parastos pilsētas veikalos trūka.
Apskatei izlikta arī «čekas maisu» kopija jeb čemodāns, kur ievietotas aģentu kartītes. Redzams, ka tās sagrupētas pēc Latvijas PSR administratīvā dalījuma – pa pilsētām un rajoniem. Īpaši izcelta jūrmalnieka Latvijas PSR Mākslinieku savienības dibinātāja grafiķa Marģera Vītoliņa kartīte ar segvārdu Tanks. Paradoksāli sanācis, ka vēl padomju laikos 1987. gadā Latvijas Televīzijas raidījumā «Spēle» M.Vītoliņš lielīgi stāstīja par piecdesmito gadu sākumā paša nodotajiem Kurzemes nacionālajiem partizāniem un no Rietumiem ar ASV kara lidmašīnu nogādātajiem latviešu patriotiem (viņu vidū bija arī Bēnes ārsta dēls Leonīds Zariņš). R.Pētersons atceras, ka bijusi domu M.Vītoliņu tiesāt, taču viņš jau bijis vecs vīrs un nomiris, pirms tas varēja tikt īstenots. Muzeja speciālistiem izdevies atšifrēt vairākus desmitus tūkstošus aģentu ziņojumu.
Ekspozīcijā izvietota arī fotogrāfija no pirmajām dienām pēc 1991. gada augusta – tajā redzami tā laika ziņu reportieri, kas pēc kolēģa Jura Kažas aicinājuma pirmie droši ieradās «Stūra mājā» un intervēja VDK priekšnieku Edmundu Johansonu.
Cenšas salāgot vēsturi ar komerciju
«Ja nebūtu valsts līdzfinansējuma, ekspozīcijas uzturēšanu mēs nevarētu pavilkt,» atzīst Okupācijas muzeja vadītājs Gunārs Nāgels. Viņš ir gandarīts, ka «Stūra māja» kļuvusi pieejama sabiedrībai. Okupācijas muzejs tur izstādi vēlējies ierīkot jau 2008. gadā, bet, sākoties globālajai finanšu krīzei, tas nav izdevies. Savukārt valsts akciju sabiedrības «Valsts nekustamie īpašumi» valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tols plāno, ka jau šogad «Stūra mājai» būtu vajadzīgs jumta remonts, tiek domāts arī par fasādes pārkrāsošanu. Okupācijas muzeja darbinieki to uzlūko skeptiski. Viņi uzskata, ka vismaz pirmais stāvs un pagrabs būtu jāatstāj tāds, kāds tas bijis. ◆
