Vilceniece Marita Kozule savu profesionālo piepildījumu radusi sporta dejās un vizuālajā mākslā.
Vizuālās mākslas skolotāju un sporta deju treneri Maritu Kozuli satiekam valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiālē «Ziedkalne», kur rit viņas deviņpadsmitais darba gads. Tā gan nav Maritas pamatdarbavieta – lielāko nedēļas daļu viņa pavada Vilces pamatskolā, kur virza bērnus radošajā mākslas pasaulē, kā arī pirmsskolēniem un jaunāko klašu audzēkņiem sporta deju soļos māca staltu stāju, ritma izjūtu un pašapziņu. Tomēr šķiet, ka «ziedkalnieši» ar savu, lai gan slimības izraisīto, īpašumu, sirds vienkāršību, neviltotību un tiešumu paņēmuši skolotāju vairāk nekā draiskie skolas bērni.
Iziet ārpus robežām
«Jūs esat nedaudz nokavējuši, jo lielākā daļa darbu jau Jelgavā,» teic Marita, vezdama uz nodarbības telpu, kur vairāki klienti pacietīgi no žurnāliem griež un veido krāšņas ziedu, dzīvnieku un dārzeņu kolāžas. Skolotāja ir viena no iniciatorēm «Ziedkalnes» klientu radošo darbu izstādei «Pasaule mūsu acīm», kas 5. martā ar telpu saimnieku laipnu gādību tiks atklāta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. «To sauc par integrēšanos sabiedrībā. Mums ir svarīgi parādīt, ka spējam, nevis tikai vārāmies savā sulā,» skolotāja aicina pēc nedēļas nākt skatīties vairāk nekā 130 «ziedkalniešu» darbus, kas veidoti dažādās vizuālās un vizuāli plastiskās tehnikās – zīmēšanā, gleznošanā, aplicēšanā, aušanā, izšūšanā, plastilīna veidojumos, filcēšanā un zīda apgleznošanā.
Tā gan nav pirmā sociālās aprūpes klientu «iziešana» ārpus centra sienām. Kā atklāj iestādes vadītāja Aija Petuhova, robežu jaukšana un iešana ļaudīs kļuvusi par vienu no centra prioritātēm ne tikai pagasta (dzīvojot aprūpes namā, «ziedkalnieši» kļūst par deklarētiem Vilces iedzīvotājiem), bet arī Jelgavas novada un vēl tālāk mērogā, un Maritai tajā ir liels nopelns. Ne tikai ar vizuālās mākslas darbiem, bet lielākoties sporta dejām, ko «ziedkalnieši» ļoti iecienījuši, un vairāki pāri spējuši gūt labus panākumus dažādos pasākumos (arī ārpus Latvijas robežām). Īpaši Ilze Kairiša un Aleksandrs Kuprijanovs, kuri kopā ar citiem dejo Vilces tautas nama jauniešu sporta deju grupā «Grācija». «Ilze kļuvusi man par labu palīgu. Viņai ir vesela klade, kur saglabāti deju raksti. Ilzei var arī uzticēt – atstāju diskus un ierakstus, un viņi paši nāk vakaros trenēties,» par saviem darba augļiem priecājas trenere.
Aizejot raudāju
Trenere un skolotāja atklāj, ka ar sporta dejām «saslimusi» skolas laikā, kad no 4. klases Aizputes vidusskolā sākusi dejot pie Ingas Freimanes, kas trenējusi arī vairākkārtējos Latvijas čempionus Agitu un Valēriju Mironovus. Maritai gan izdevies aizdejoties tikai līdz D klasei, jo studiju gadi, ģimene un meitiņas piedzimšana ieviesa savas korekcijas. «Atceros, kad Ilze piedzima, mēs ar vīru strīdējāmies par dejām. Viņš tajā laikā bija viens no vadošajiem dejotājiem «Kalvē», un principā ziedojos, lai vīrs varētu dejot. Kad beidzu savu dejošanas karjeru, vienu brīdi bija tik grūti, ka nespēju skatīties konkursus – griezos prom un raudāju,» atklāj Marita, kas laika gaitā spējusi mīlestību uz deju transformēt pasniegšanā, ko apliecina arī kursos iegūtā sporta deju trenera kvalifikācija.
Būvinženiera kvalifikācija
Sāpīgas un saudzīgākas transformācijas Marita piedzīvojusi arī citās dzīves jomās, kas beigu beigās pavērsies uz labu. Piemēram, kļūt par vizuālās mākslas skolotāju nav bijis bērnības sapnis, bet dzīves spiesta pārkvalificēšanās. «Es gribēju stāties ģeogrāfos, bet bija liels konkurss – paliku pirmā aiz svītras. Aizgāju uz ģeodēzijas un celtniecības skolu, ko beidzu ar sarkano diplomu. Tas savukārt deva tiesības bez eksāmeniem iestāties toreiz Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas būvniekos. Vienu brīdi domāju, kur esmu ielīdusi, bet rasēšana ļoti patika un beigās ieguvu būvinženiera celtnieka diplomu,» par iegūto kvalifikāciju, kas saskaņā ar sadales principu pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās jauno speciālistu ģimeni atveda uz Vilci, stāsta Marita. Taču kolhozs noturējās tikai pāris gadu, un drīz vien krahu piedzīvoja arī laulība, tāpēc bija jāmeklē jauns sākums. Profesionālajā ziņā tas vainagojās 2010. gadā Latvijas Universitātē iegūtajā vizuālās mākslas skolotāja kvalifikācijā. «Tur bija labi pasniedzēji, un atklājās, ka māku zīmēt, lai gan nekādas mākslas skolas neesmu beigusi,» par atskārsmi, kas nu mudina brīvā brīdī ņemt rokā otas un krāsas un gleznot, priecājas skolotāja.
Tas nav viņas vienīgais vaļasprieks. Spēku un enerģiju palīdz atgūt piemājas dārziņš, adīšana un šūšana, kas lieti noderējusi arī darbā, drauga plecs un, protams, lielie un mazie audzēkņi. «Kad centra klientiem izdodas, viņi tā priecājas, ka burtiski lec pa gaisu. Arī skolā bērni man bieži saskrien riņķī un apķeras. Tas uzlādē,» mīļo brīžu nozīmi akcentē skolotāja.
Lien kā kaķis
Tomēr būt par treneri un skolotāju, īpaši sociālās aprūpes iestādē, nav viegli. Marita atklāj, ka pacietību viņai iemācījusi pati dzīve, bet neiztikt bez mērķtiecības un nedaudz arī misijas apziņas. «Man jāprot iestāstīt tā, lai saprastu mazs un liels un ar dažādu funkcionalitātes līmeni. Tāpēc bieži izmantoju audzēkņiem izprotamus piemērus no dzīves. Speciālie termini viņiem daudz neko neizsaka. Kustības salīdzinu ar dzīvniekiem, piemēram, kaķi vai panteru. Savukārt stājas pozīcijas ar koku. Kājas ir saknes, rokas – zari, augums – stumbrs. Kad jātaisa piektā pozīcija, kociņš aug uz klints – izloki nu saknītes!» profesionālajās aizkulisēs ļauj ielūkoties trenere. Viņas galvenais darba instruments ir miers, taču gadās arī pacelt balsi. Īpaši, kad dejotāji paši ierodas sanervozējušies. Brīdis dziļai ieelpai, un atkal var strādāt. Kārtīgi un no sirds, kā tikai aprūpes nama iemītnieki prot. Ja viņi negribēs, tā arī pateiks un ies uz istabiņām atpūsties, stāsta Marita, kuras pienākumos ir ne tikai trenēt «ziedkalniešus», bet arī radīt horeogrāfijas un pašai rakstīt rehabilitācijas programmas.
«Man te ir labi. Esmu atradusi savu nišu. Eksperimentēju, skatos, kas derētu vienam un otram kolektīvam. Arī klienti mani ir pieņēmuši, un tas ir svarīgi. Tāpat Vilcē jūtos kā mājās,» savu paliekamo vietu atradusi Marita Kozule. ◆
Galvenais – cilvēciskais faktors
Aija Petuhova, VSAC «Zemgale» filiāles «Ziedkalne» vadītāja
◆ Marita ir īsts talants. Profesionāla, radoša, spējīga iekustināt uz dažādām idejām, ļoti pacietīga. Citiem vārdiem, vieds pedagogs, kurš neskaita darba stundas un neprāto, vai iecerētais vispār ir iespējams. Tāpēc droši varu teikt, ka esam ieguvuši vienu no labākajiem pedagogiem novadā. Šajā darbā galvenais ir cilvēciskais faktors. Materiālus var iegādāties, telpas izveidot, bet, ja nebūs cilvēka, kas ar to strādā, nekas nenotiks. Klienti ļoti redz patiesumu – tikai tad viņi atveras. Tāpēc kurš katrs šeit nevar strādāt.
