Nemitīgās pārmaiņas pasaulē diktē ne tikai ekonomiski, bet arī politiski iemesli.
«Neinvestējot konkurētspējā, vienā brīdī var nonākt situācijā, ar kuru bieži sākas pasakas: reiz bija…» atzīst asociācijas «Latvijas koks» izpilddirektors ar 25 gadu stāžu Andris Plezers, kas pēdējā ceturtdaļgadsimtā pieredzējis politikas «smago» ietekmi uz tautsaimniecību, jauno ekonomisko domāšanu, kuras ignorēšana augstākajā līmenī pa skuju taku aizveda ne vienu vien tā brīža flagmani un pat veselas nozares. Viņaprāt, ir pamatoti apgalvot, ka politikas spogulis ir ekonomiskā situācija un tautsaimniecības kopējais stāvoklis valstī, tomēr pat pareiza valsts politika bez savas jomas profesionāliem uzņēmumu vadītājiem izcilu rezultātu nespēs sasniegt.
– Kā izskaidrojat, ka padomju laiku sava veida pelnrušķīte – kokrūpniecība – kļuvusi par nozīmīgāko apstrādes rūpniecības nozari, bet vairākas citas izgaisušas vai pamatīgi sarukušas?
Tas ir vairāku faktoru mijiedarbības rezultāts, kurā būtiska nozīme bija ne tikai tā brīža politiķu lēmumiem, bet arī lielāko uzņēmumu vadītāju izpratnei par notiekošo, iespējams, pat liktenīgas sagadīšanās rezultāts. Uzņēmumi, kuru vadītāji jau padomju laikā bija spiesti domāt, kā atrisināt visdažādākās problēmas (ir ražošanas plāns, bet izejvielas nav piegādātas utt.), arī vislabāk spēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem, savukārt tie, kuri ražoja deficītu un piegādāja vajadzīgajiem cilvēkiem augstākajā administrācijā, par minētajiem jautājumiem varēja būtiski nesaspringt. Piemēri? Padomju gados Latvijā bija attīstīta mēbeļu rūpniecība, kuras priekšgalā bija mēbeļu ražošanas apvienība «Rīga», tai bija 13 ražotnes, no kurām līdz šodienai neviena nav izdzīvojusi. Pēc padomju «visi kopā» katrs gribēja būt par sevi un «privatizējās» kā atsevišķs objekts.
Cits piemērs. Ar finiera ražošanu savulaik nodarbojās vairākas rūpnīcas Rīgā, kas tika apvienotas «Latvijas finierī», ko arī privatizēja kā vienotu sabiedrību, un šajā laikā tas kļuvis par vienu no bērza saplākšņa modes noteicējiem pasaulē. Liela loma «Latvijas finiera» veiksmes stāstā ir tā vadītājam Jurim Biķim, kurš mācēja ne tikai saturēt kopā brīvības vējus sajutušās ražotnes, bet arī piesaistīt ārvalstu – Somijas – nozares speciālistus, kas spēja pārliecināt pieņemt tobrīd mums jauno kapitālistisko sistēmu.
Tas ir tikai viens iemesls, otrs ir saimnieciski ekonomiskās sistēmas maiņa, kam daudzi uzņēmumu vadītāji nespēja pielāgoties, to saprast un pieņemt. Vēl 1989. gadā Latvija «de jure» nebija neatkarīga valsts, vēl bijām PSRS sastāvā, bet jau sākās pārmaiņas. Proti, līdz tam bija pierasts, ka izejvielas – koksni – atsūtīja pēc plāna, savukārt gatavā produkcija tika sūtīta par fiksētu cenu uz turieni, kur bija paredzēts. Ar izejvielu piegādi un saražotā realizāciju nodarbojās Valsts plāna komiteja. 1990. gadā jau bija situācija, kad kokrūpnieki bija spiesti apvienoties, lai kopīgi iegādātos izejvielas un realizētu savu produkciju. Ar to sāka nodarboties asociācija «Latvijas koks» (prezidents J.Biķis), kurā tobrīd bija apvienojušies 12 uzņēmumu, un tā kā saimnieciska rakstura organizācija ar Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša lēmumu tika izveidota 1990. gada martā. Nezinu, kurā uzņēmumā tagad nav izejvielu sagādes un gatavās produkcijas pārdošanas daļas, bet tobrīd tas bija kaut kas jauns. Pašlaik svarīgākais nav tik daudz saražot, cik sekmīgi spēt pārdot saražoto, savulaik bija otrādi – svarīgākais bija saražot, jo vairumam preču pircēju netrūka, preces bija deficīts. Daudziem vēl svarīgs moments bija veco iekārtu nomaiņa ar jaunām, kas arī pašlaik aktualitāti nav zaudējis, jo tirgus ir gluži kā lejupejošs eskalators, kurš ved uz leju, ja vien netiek kāpts (investēts) uz augšu.
Šajā mudžeklī bija vēl viens Ahileja papēdis. Proti, vairums ražotāju gadu desmitiem sūtīja savus izstrādājumus uz citām padomju republikām, ar eksportu uz ārzemēm nodarbojās reti kurš, tādējādi zināšanu, izpratnes uzņēmumu vadītājiem par to, kur un kā atrast pircējus Rietumos, daudziem nebija, Latvijas valsts arī nekādu tamlīdzīgu struktūru neveidoja. Ārvalstu vēstniecības, kuras atvēra Rīgā, faktiski atklāti lobēja savas valsts biznesa intereses, bet Latvijas vēstniecību ārzemēs uzmanības degpunktā bija politika, nevis ekonomika. Izveidojās situācija, ka samaksa par nosūtītajām precēm netika saņemta ne no ilggadējiem partneriem bijušajā PSRS, ne arī no pircējiem Rietumos, kas nereti vienkārši piekrāpa no padomju sistēmas nākušos. Veidojās parādi, ražošanu uzturēt nevarēja, darbinieki nereti algā saņēma nevis naudu, bet gan preci, ko pēc tam centās pārdot kā Latvijā, tā arī ārzemēs, piemēram, Polijā, vēlāk sākās darbinieku atlaišana.
– Kāda bija politikas loma šajā transformāciju laikā un pašlaik?
Ekonomika ir politikas spogulis ne tikai šodien, bet bija arī pirms 10 un 25 gadiem. Viens piemērs – savulaik Daugavpilī bija mēbeļu ražošanas uzņēmums ar tam brīdim labu tehnisko bāzi, taču tā vadītājs tika uzskatīts par cilvēku, kurš simpatizē Latvijas neatkarības pretiniekiem. Valsts uzņēmuma vadītāja amatā viņa vietā tika iecelts cits – tāds, kurš bija Latvijas neatkarībai lojāls, bet nebija gatavs ne pēc zināšanām, ne pieredzes vadīt uzņēmumu. Un šodien par šo ražošanas uzņēmumu var teikt gluži tādiem pašiem vārdiem, ar kādiem sākas ne viena viena pasaka: reiz bija…
Lielu uzņēmumu vadītāji tajos laikos bija tādi, kas bieži vien saviem priekšniekiem ministrijā sacīja, ko domāja, bet nevienai varai tādi īsti nepatīk, un viņiem bija ceļš zem kājām. Pieļauju, ka, neraugoties uz saimnieciskās sistēmas maiņu, sekmīgi varēja transformēties daudzi tā brīža uzņēmumi, taču privatizācija sadrumstalojot, disidentiski uzņēmumu vadītāji (runā pretī visiem), kā arī daļas vadītāju nespēja pieņemt jaunos spēles noteikumus liktenīga izrādījās ne tikai šiem cilvēkiem, bet pat visiem viņu vadītajiem uzņēmumiem.
Diemžēl pašlaik savā ziņā vēsture atkārtojas, proti, Krievijas rubļa vērtības kritums virkni uzņēmumu nostādījis krustcelēs, tādās pašās, kādas tās bija deviņdesmito gadu sākumā – tradicionālais noieta tirgus ir zudis, jauna vietā, ar ko aizstāt, nav, darbinieki palaisti bezalgas atvaļinājumā, un, neatrodot jaunus tirgus, kaut kad viņus nāksies atlaist. Ceru, ka no ekonomiskās skatuves vismaz lielākie ražotāji nepazudīs.
– Latvijā vairs nav celulozes rūpnīcas. Vai politika bija celulozes rūpnīcas dzinējspēks vai tomēr gremdētājs?
Gan viens, gan otrs. Pirms 25 gadiem Latvijā bija Slokas Celulozes un papīra fabrika, kuras notekūdeņu attīrīšanas iekārtām bija pieslēgta Jūrmala, nevis otrādi. Tas, ka Slokas un tās apkaimes iedzīvotājiem kombināts īpašu sajūsmu neizraisīja, ir fakts, taču sākotnēji darbības apturēšana ar ieganstu, ka kombināts piesārņo Rīgas jūras līci, vairāk bija politisks nekā ekonomiski pamatots lēmums. Iespējamu šīs rūpnīcas transformāciju apgrūtināja investoru neesamība, jo tehnoloģiskajam apbruņojumam bija vajadzīga modernizācija. Un tagad ir tikai atmiņas.
Tā kā Latvija ir mežu resursiem bagāta valsts un 1/3 no iegūtā ir papīrmalka, loģiski, ka bija ideja par jaunu modernu celulozes ražotni, kuras īstenošanai pat bija piesaistīts stratēģiskais investors no Somijas. Tomēr sākotnējā investora vēlme par Latvijas valsts mežu platības daļas nodošanu jaunās celulozes rūpnīcas pārziņā sastapās ar daudzu kokrūpnieku pretsparu. Galu galā Ietekmes uz vidi novērtējuma birojs investoriem neļāva celulozi Latvijā balināt ar hlora tehnoloģiju un projekts izčibēja.
– Vai Latvijā koksnes resursi nav magnēts, lai investētu šajā nozarē?
Protams, ir, taču Latvijā arī mēdz «ieklīst» dažādi ārvalstu investori. Ir bijuši tādi, kas ar kāju vēlas atvērt kabinetu durvis ministrijās un pieprasīt, ka viņiem vajag tik un tik daudz koksnes resursu. Neredzu viņiem vietu nozarē, jo viņi tādējādi grib samazināt pārējiem pieeju koksnes resursiem. Ir pilnīgi pavisam kas cits, ja investors piedalās kokmateriālu tirgū un tos nopērk par tirgus cenu, nevis gluži kā padomju laikos «izsit» sev vajadzīgo fondu. Domāju, šādi projekti ir pakļauti lielam riskam ilgtermiņā. Pašlaik Latvijā ir koksnes resursi, kas ļautu uzbūvēt vēl vienu plātņu rūpnīcu, tādējādi no darba kārtības pilnībā noņemot jautājumu par to, ko darīt ar Latvijā iegūstamo papīrmalku, ko daļēji jau pašlaik arvien lielākos apmēros patērē OSB un kokskaidu plātņu ražotājs SIA «Kronospan Riga», kā arī arvien augošie kokskaidu granulu ražotāji.
– Kā vērtējat to, ka dabas draugi mežu ciršanas dēļ pret kokrūpniekiem drīzāk ir negatīvi nekā pozitīvi noskaņoti?
Tā kā pirms 25–30 gadiem Latvijā strādājošie kokrūpnieki aptuveni 50–70 procentu apaļkoksnes saņēma no Krievijas, tad, pārtrūkstot šīm piegādēm, asociācijai «Latvijas koks» bija smags uzdevums – pārliecināt valsts iestādes un dabas draugus, ka Latvijā nekāds kaitējums netiks nodarīts, ja cirtīsim vairāk nekā padomju laikos, kad ik gadu tika izcirti četri miljoni kubikmetru. Mežkopji padomju gados bija vairojuši mežu platības Latvijā. Lai arī pašlaik ciršanas ikgadējais apjoms sasniedz aptuveni 12 miljonu kubikmetru apaļkoksnes, nekāda kaitējuma no šāda pieauguma nav, tieši otrādi – cilvēkiem ir darbs, valstij nodokļi. Protams, ekonomiski izdevīgāk ir mežus cirst ceļu tuvumā, kas nepatīk daudziem un pat rada patiesībai neatbilstošu viedokli, ka «viss ir nocirsts». Savukārt, pavērtējot mežzinātnieku datus, ka Latvijā ikgadējais koksnes pieaugums ir ap 26 miljoniem kubikmetru, jāsecina, ka nocērtam tikai pusi no tā, kas pieaug, un turpinām veidot uzkrājumus «zaļajā noliktavā», tomēr jārēķinās, ka koku nevar glabāt daudzus gadus, jo tas iet bojā un nekādu ekonomisko labumu nerada ne valstij, ne arī cilvēkiem. ◆
