Ivetu Čunčuli studenti dēvē par sava kinoteātra – «Kino – 19» – saimnieci. Par savu kino viņi to sauc ne tikai tādēļ, ka tas atrodas LLU Lauku inženieru fakultātes ēkā, bet arī jaukās un laipnās uzņemšanas dēļ.
Ivetu Čunčuli studenti dēvē par sava kinoteātra – «Kino – 19» – saimnieci. Par savu kino viņi to sauc ne tikai tādēļ, ka tas atrodas LLU Lauku inženieru fakultātes ēkā, bet arī jaukās un laipnās uzņemšanas dēļ. Viņi zina, ka vienmēr būs informēti par jaunākajām filmām un ar prieku tiks sagaidīti.
Iveta atzīst, ka viņai patīk pašai būt klāt, kad cilvēki ierodas uz seansiem, un patīk arī vērot, kāda attieksme pret filmu ir zālē sēdošajiem, vai tie būtu skolēni, studenti, vai pieaugušie.
Par sevi…
– Esmu jelgavniece. Jaunākā no dvīnēm, vecākā māsa piedzima 15 minūtes pirms manis. Mūsu profesijas pašlaik ļoti atšķiras – es darbojos ar kino lietām, viņa strādā muitā.
Pabeidzu Jelgavas 2. vidusskolā astoto klasi un aizgāju mācīties par šefpavāri uz Rīgas Tirdzniecības tehnikumu. Pēc tam vairākus gadus strādāju Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, kur bija ļoti skaista, liela kafejnīca. Ar vīru iepazinos savā
11. klases izlaidumā, kur viņš bija ieradies kā muzikants. Pēc kāzām atkal atnācu dzīvot uz Jelgavu, piedzima meita. Beidzoties dekrēta atvaļinājumam, vajadzēja izlemt, kur strādāt, lai arī ļoti negribējās neko darīt. Labprātāk vēl būtu palikusi mājās kopā ar bērnu. Kāda mana radiniece, kas tajā laikā strādāja par apkopēju kinoteātrī «Jelgava», piedāvāja man darbu tur vai arī par apkopēju studentu kopmītnēs. Uzreiz pateicu, ka pie studentiem gan tīrīt neiešu. Kinoteātri kopu apmēram gadu, pēc tam turpat man piedāvāja bērnu metodiķes, vēlāk – administratores darbu.
Pie kino atgriezos arī pēc dēla piedzimšanas un tajā strādāju vēl joprojām. Tas vien pierāda, ka dzīve ir pilna nejaušību, kas savukārt nosaka, kas un kā notiks vēlāk.
Par ģimeni…
Nu jau bērni ir lieli: meitai – 16 gadu, dēlam – desmit. Meita uz kinoteātri nāk tikai pa reizei, bet dēls gan pārzina visas filmas. Attiecības ģimenē man vienmēr bijušas svarīgas. Arī par to, ka bērnībā būtu gājis neinteresanti, sūdzēties nevaru, jo bijām divas un nedarbu netrūka. Es gan biju krietni vārgāka par māsu, un vecāki bija visiem pieteikuši, ka mani jābaro pirmo, citādi pēc māsas es vairs neēdu.
Māsa bija vecāka un vienmēr to atgādināja, ja bija jāpieņem kāds lēmums. Pēc izskata neesam līdzīgas, bet tam, ka starp dvīņiem ir īpaša saikne, es noteikti piekrītu. Piemēram, tajā brīdī, kad māsai piedzima bērniņš, es izmetu no rokām paplāti ar glāzēm. Man tiešām toreiz bija sajūta, ka notiek kaut kas svarīgs.
Varbūt tieši tāpēc, ka ar māsu bijušas ļoti labas attiecības, arī tagad ģimenei manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Protams, ir daudz jāstrādā, un ne vienmēr tai var veltīt pietiekami daudz laika. Tomēr ar vīru cenšamies kaut vai kopā ar bērniem vakarā iziet ārā. Kad šogad uzsniga pirmais biezais sniegs, vienpadsmitos naktī gājām ārā celt sniegavīrus. Vēl mēdzam slidināties no kalna. Tas ir neatsverami – būt visiem kopā, bet pēc tam arī pastrādāt var ar lielāku azartu.
Īsti ģimenes svētki mums ir Jāņi, jo dēlam vārds ir Jānis. Es pati sienu ļoti garšīgu sieru, agrāk ģimenē arī alu taisījām. Vasaras saulgrieži ir svētki, kuros var izpriecāties līdz pat rītam, tāpēc arī bērniem tie ļoti patīk.
Arī Ziemassvētki, protams, ir skaisti un tāpat ģimenes svētki, tikai klusāki. Tajos ir vēlēšanās izdarīt arī citiem kaut ko labu.
Par vaļaspriekiem…
Man ļoti patīk gatavot ēst – es taču esmu pavāre! Vismaz brīvdienās cenšos ģimenei pasniegt visus trīs ēdienus. Un vēl mani ļoti saista dārzkopība. Mums ir ļoti skaists dārzs. Tajā lielu daļu aizņem zālājs, lai bērniem būtu kur padzīvoties. Vēl dārzā ir ļoti daudz puķu – rozes, lilijas, gladiolas, tulpes, narcises. Kaimiņi, uz savu dārzu dodoties, mēdz braukt garām mūsējam, lai paskatītos, cik skaisti viss zied. Dažs gan saka, ka esot jocīgi tik daudz laika dārzam veltīt, tas vairāk piestāvot vecākām tantēm. Bet man tas sagādā prieku, un darbošanās dārzā ir labākā atpūta.
Par filmām…
Pati vislabāk skatos romantiskas komēdijas, bet īpašu prieku sagādā bērnu filmu demonstrēšana – ļoti patīk, kad mazie nāk uz kino. Viņiem tas sagādā milzīgu prieku. Piemēram, internātskolas bērniem mēs uzdāvinājām kinoseansu par brīvu. Pēc tam viņi man ziedus atnesa. Tas bija īpaši patīkams pārsteigums. Interesanti ir vērot, kā bērni skatās filmas – dzīvo līdzi visam, kas notiek uz ekrāna. Dažs aiz uztraukumiem visu seansu notur roku mutei priekšā, cits klusiņām lūdzas, lai viss beigtos labi. Bērni emocijas neapvalda, ja viņus kaut kas filmā satrauc – atskan nopūtas, izsaucieni, turklāt viņi pēc seansa mēdz aplaudēt.
Ne tikai bērnus, arī studentus ir interesanti vērot. Viņi parasti pat garlaicīgās filmās atrod par ko pasmieties, atskan arī visādi izsaucieni.
Par Jelgavu …
Man liekas, ka mūsu pilsētā cilvēki ir pārāk kūtri. Visi ir tā iesūnojuši – nekur negrib iet, neko darīt, nevienam neko nevajag. Septiņos vienam šķiet par vēlu, otram – par agru, un tā vienmēr. Varbūt to ietekmē galvaspilsētas tuvums – daudzi strādā Rīgā, bet Jelgavā tikai paēd vakariņas un pārguļ. Jelgavā ir arī pārāk liels bezdarbs, gandrīz visas agrāko laiku darbavietas ir slēgtas.
Cilvēkiem trūkst naudas iztikai, kur nu vēl izklaidēm. Savukārt tie, kas strādā, pēc darba vairs nekur negrib doties, labāk paskatās televizoru un iet gulēt. Protams, ne visi ir vienādi. Daļa pamazām atgūst vēlmi priecāties. Es spriežu pēc tā, ka viņi pēc darba arī labprātāk apmeklē kino.
