Līdz ar straujo pilsētu izaugsmi XIX gadsimta sākumā Eiropas arhitektūrā izvirzījās jaunas pilsētbūvniecības problēmas – bija nepieciešams pārplānot pilsētas un to senos kvartālus, veidot jaunus, plašākus prospektus un satiksmes artērijas.
Līdz ar straujo pilsētu izaugsmi XIX gadsimta sākumā Eiropas arhitektūrā izvirzījās jaunas pilsētbūvniecības problēmas – bija nepieciešams pārplānot pilsētas un to senos kvartālus, veidot jaunus, plašākus prospektus un satiksmes artērijas. Visātrāk šīm prasībām centās piemēroties Francijas galvaspilsēta Parīze, kur jau gadsimta sākumā tika izstrādāti vairāki pārbūves projekti. Tiem bija raksturīga vienkāršība, plānojuma skaidrība un praktiskums. Savukārt industrijas attīstība spieda pievērsties rūpnieciskajai celtniecībai un arhitektūrai – šāda tipa celtniecība visātrāk parādījās Anglijā un realizējās trīsdesmitajos četrdesmitajos gados uzbūvētajos tiltos, dzelzceļu stacijās un rūpnīcu korpusos.
18. un 19. gs. mijā Eiropas arhitektūrā vērojams klasicisma pielāgojums greznām reprezentācijas celtnēm. Radās ampīrs, kas simbolizēja impēriju varenību. Viens no tā pirmajiem paraugiem ir Parīzē uzbūvētā Triumfa arka. Ampīra izplatība veicināja arī dažādu stilu sajaukumu, kas izpaudās eklektismā.
Gadsimta pēdējā trešdaļā nesaskaņa starp jauno celtniecības tehniku un materiāliem un eklektisko būvju arhitektūras stilizāciju sāka izpausties visā Eiropā un Amerikā. Bieži jaunās celtnes tika rotātas ar agrāko stilu dekoratīvajām detaļām. Tas izpaudās arī jūgendstila arhitektūrā. Par vienu no šā stila Eiropas pērlēm šodien tiek atzīta Rīga. Jauna tipa inženierkonstrukciju arhitektūras paraugi gadsimta beigās bija Ņujorkā uzbūvētais Bruklinas tilts un inženiera Gistava Eifeļa (1832 – 1923) Parīzē uzceltais tornis. ASV arhitekti Luīss Henrijs Salivans (1856 – 1924) un Frenks Loids Raits (1869 – 1959) gadsimta pēdējos gados jau uzbūvēja pirmos debesskrāpjus.
Literatūrā gadsimta pirmajā pusē turpināja valdīt romantisma virziens, kas kā mākslinieciska parādība izveidojās Vācijā XVIII gs. nogalē, bet ASV šā virziena ietekme saglabājās līdz pat gadsimta beigām. Īpašu popularitāti iemantoja brāļu Jākoba
(1785 – 1863) un Vilhelma
(1786 – 1859) Grimmu pasaku krājumi. Vācu romantisma virsotne bija Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa (1776 – 1822) daiļrade. Par spožākajiem revolucionārajiem romantiķiem vai «revolūcijas bundziniekiem» tiek dēvēti
Heinrihs Heine (1797 – 1856), poļu dzejnieks Adams Mickevičs (1798 – 1855) un ungārs Šāndors Petēfi (1823 – 1849). ASV romantisms spilgti izpaudās Edgara Alana Po (1809 – 1849) un Volta Vitmena (1819 – 1892) daiļradē.
Angļu romantisma virsotnes
ir literāro «dumpinieku» Pērsija Biša Šellija (1792 – 1822)
un Džordža Gordona Bairona (1788 – 1824) darbi. Gandrīz vienlaicīgi ar ievērojamo angļu liriķu daiļradi parādījās arī Valtera Skota (1771 – 1832) romāni.
Francijā romantisms, pārdzīvojis uzplaukumu gadsimta pirmajā gadu desmitā, visilgāk saglabājās Žoržas Sandas (1804 – 1876) un Viktora Igo (1802 – 1885) daiļradē. Igo tiek uzskatīts par sava laika izcilāko dzejnieku, dramaturgu un romānistu, kura darbi bija vērsti pret varmācību, fanātismu un cilvēka tiesību ierobežošanu.
Krievijas literatūrā romantisma iezīmes XIX gadsimta pirmajā pusē izpaudās Aleksandra Puškina (1799 – 1837) un Mihaila Ļermontova (1814 – 1841) darbos.
Gadsimta pirmajā pusē literārajā daiļradē iezīmējās jauna pakāpe kritiskajā attieksmē pret īstenību – reālisms. Angļu literatūrā tā pamatlicējs un līderis bija Čārlzs Dikenss (1812 – 1870). Francūzis Stendāls (1783 – 1842) formulēja svarīgākās reālisma pamatlīnijas: īstenības un dzīves attēlojuma vēsturiskumu, rakstura un apstākļu tipiskumu. Būtisks reālistiskās literatūras panākums bija Onorē de Balzaka (1799 – 1850) romāni un noveles, kuros viņš centās attēlot tā laika Francijas sadzīvisko vēsturi, uzskatīdams, ka romānus diktē pati dzīve, rakstnieks ir tikai tās sekretārs. Reālisma tradīcijas krievu literatūrā aizsākās Nikolaja Gogoļa (1809 – 1852) daiļradē, bet visspilgtāk izpaudās Ivana Turgeņeva (1818 – 1883) un Ļeva Tolstoja (1828 – 1910) apjomīgajos romānos.
Gadsimta otrajā pusē Eiropas un Amerikas literatūrā parādījās jauns virziens – naturālisms –, kas priekšplānā izvirzīja iedzimtības noteicošo ietekmi, nereti
liekot uzsvaru uz neglīto un slimīgo. Šā virziena redzamākie pārstāvji ir francūzis Emīls Zolā (1840 –1902) un vācu rakstnieks Gerharts Hauptmanis (1862 – 1946).
Par romantisma virziena izcilākajiem pārstāvjiem glezniecībā uzskatāms franču gleznotājs Ežēns Delakruā (1798 – 1863), anglis Džozefs Melords Viljams Tērners (1775 – 1851). Gadsimta trīsdesmitajos četrdesmitajos gados tēlotājā mākslā izveidojās reālistiskais virziens, ko franču glezniecībā aizsāka ainavisti – «barbizonieši» – (ciems, kurā daudzi no viņiem strādāja) un Onorē Domjē (1808 – 1879). Šā virziena pārstāvji ir tādi slaveni mākslinieki kā Žans Fransuā Milē (1814 – 1875), Gistavs Kurbē (1819 – 1877), Edgars Degā (1834 – 1917), Eduārs Manē (1832 – 1883) un Ogists Renuārs (1841 – 1919). Pie «reālisma» tiek pieskaitītā arī izcilā
franču tēlnieka Ogista Rodēna (1840 – 1917) daiļrade.
Reālistiskā virziena ietvaros formējās impresionisms. Francijā tā pamatlicējs bija Klods Monē (1840 – 1926). Savu īpašo ceļu gāja izcilais franču gleznotājs Pols Sezans (1839 – 1906).
