Diriģents Guntis Pavilons iecerējis ievērojamu novadnieku jubilejās iepazīstināt ar viņiem pašus jelgavniekus.
Fakts, ka Guntis Pavilons nāk klajā ar arvien jauniem kormūzikas projektiem, Jelgavas kultūras dzīvē nav nekāds jaunums. Šoreiz apžilbina tempi – divu, pat pusotras nedēļas laikā paredzēti pilnīgi dažādi koncerti (pareizāk sakot, koncertuzvedumi) ar dažādiem kolektīviem, dažādās zālēs, ar dažādiem skaņdarbiem un atšķirīgu, lai gan, ja palūkojamies dziļāk, savā ziņā saistītu tematiku.
Nemocīsim lasītājus ar minējumiem, bet atklāsim, ka runa ir par 7. marta koncertu Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē «Māters. Maskats. Monteverdi» (pulksten 16) un koncertuzvedumu «Mirdzi kā zvaigzne», kas 18. martā pulksten 19 iecerēts pilsētas kultūras namā.
– Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas gadā pievēršanās mūsu dzejas dižgaru daiļradei nav nekāds pārsteigums (lai gan arī tur tu veikli atrodi saikni ar mazāk tiražētu vēl vienu šā gada jubilāru – komponistu Emīlu Dārziņu un viņa 140), bet «Māters. Maskats. Monteverdi» ir pavisam negaidīts piedāvājums. Sevišķi jau pirmais no minētajiem M, proti, Māters, kurš pat nepieder komponistu saimei (kaut Maskatu un Monteverdi nostādīt līdzās arī ne katram tik vienkārši ienāks prātā).
Māteru Juris mūsu noslēpumainajā koncepcijā ir trešais komponists ar M burtu. Varu atklāt, ka sākumā gan viņa līdzdalība nebija paredzēta. Sagadījās tā, ka gan kora «Zemgale», gan kora «Sidrabe», kuru vadīšanā esmu līdzdalīgs un kas veidos 7. marta koncerta muzikālo pamatu, repertuārā ir Arturs Maskats (līdzīgi kā pirms tam no mūsdienu mūzikas «ekspluatējām» Jāni Lūsēnu). Savukārt «Zemgale» nopietni strādā ar baroka mūziku un konkrēti Klaudio Monteverdi.
Tīri loģiski radās doma programmai pievienot trešo komponistu, kura uzvārds sāktos ar burtu M, un dziedāt šo skaņražu sacerēto repertuāru. Tad nolēmu, ka nav vajadzīgi tik strikti ierobežojumi, un par trešo (bet varbūt šoreiz pat pirmo!) M izraudzījāmies – Māteru Juri. Ievērojamajam jaunlatvietim šogad (jau 11. martā) ir 170 gadu jubileja, Valsts ģimnāzija, kuras zālē notiks koncerts, atrodas viņa vārdā nosauktajā ielā, bet pretī skolai esošajos Jāņa kapos (tagadējā Ādolfa Alunāna parkā), kur apglabāts arī Juris Māters, uzstādīts viņam veltīts piemiņas akmens.
– Tev pienākas balva par Jelgavas ievērojamāko cilvēku celšanu saulītē – esmu pārliecināts, ka liela daļa ikdienā pa Mātera ielu ejošo nemaz neaizdomājas, kāpēc ielai tāds dīvains nosaukums, jo ne katram pat nāk prātā, ka Māters ir viena konkrēta cilvēka (starp citu, 1880. gadā – Jelgavas Latviešu biedrības dibinātāja) uzvārds.
Repertuāra specifika prasa, lai koncerts notiktu tieši Valsts ģimnāzijas zālē (līdzīgi, kā reiz izdevās ar Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša «Dievs, tava zeme deg»), jo nevienas citas Jelgavas zāles akustika nebūtu piemērota. Lai vairāk parādītu saikni ar Māteru Juri, gribējām iesaistīt arī vietējo teātri. Diemžēl sagadījās tā, ka Valsts ģimnāzijas teātris ir aizņemts pats sava iestudējuma gatavošanā. Uzrunāju Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātri, kas režisores Vijas Zelmenes vadībā labprāt piekrita sadarboties. Tādējādi radās iespēja iepazīstināt plašāku publiku ar Māteru Jura mantojumu, un, šis, manuprāt, ir labs veids, kā to izdarīt brīvi un nepiespiesti, nevis didaktiski, ar piemiņas konferenci un referātiem.
Jubileju tēmai gan jau pieskārāmies, bet šogad, kad Jelgavai aprit 750, šis ir īstais veids, kā godināt pilsētu, jo vidi izceļ tieši personības. Kā liecina mūsu pašu Jelgavas vēsturiskā pieredze, var sabūvēt daudz un skaistas ēkas, bet karš vai ugunsgrēks to visu var vienā mirklī sadedzināt, kamēr personības atstātais garīgais mantojums paliek.
Pēc muzikālās dramaturģijas iznāk, ka Māteru Juris ir kā tilts, kurš dzīvojis laikā, kad saimnieciskā un kultūras dzīve bija savā plaukumā. Viņš ir pa vidu starp hercoga Jēkaba laikiem un mūsdienām.
Monteverdi savukārt precīzi pārstāv hercoga Jēkaba laiku mūziku, kamēr Arturs Maskats ir ļoti aktuāls šodien. Man Maskats vairāk par jebkuru citu mūsdienu komponistu asociējas ar ļoti personificētu un intīmu mūziku. Pat lieldarbos, kā nupat uzvestajā operā «Valentīna». Mums būs dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju no cikla «Klavierkoncerts» un Imanta Ziedoņa «Viegli».
Arturs Maskats gan «Zemgalei», gan «Sidrabei» ir ļoti labs treniņš, jo viņa mūzika ir neierasta ausij, tīri no tehniskā viedokļa ļoti savdabīgas intonācijas. Tā nav mūzika, ko dziedam ikdienā, tā ir pārāk smalka un intīma, tāpēc parasti, izņemot atsevišķus izņēmumus, tā nav domāta arī Mežaparka Lielajai estrādei. Ne velti arī mēs izvēlējamies Valsts ģimnāzijas zāli, jo šaubos, vai tā labi skanētu, piemēram, Sv.Annas baznīcā.
– Bet Maskats nav arī tāds, ko nespētu uztvert un novērtēt mūzikas jomas nespeciālists?
Noteikti nē. Notis izskatās sarežģīti, nav viegli mācību procesā, bet beidzas viss loģiski un harmoniski, ko labprāt uztver arī klausītājs. Maskata mūzika balstīta tieši cilvēka runas intonācijās.
– Pēc iestādes «Kultūra» informācijas lapiņām spriežot, sarīkojumā «Māters. Maskats. Monteverdi» iesaistīti arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas spēki.
Pianiste Edīte Ziemele, vijolnieces Viktorija Žukova un Marija Tkačova, čelliste Tatjana Popova, vairāki dziedātāji no Kordiriģentu nodaļas. Un, kā jau Maskata mūzikai piedienas, protams, akordeons, ko spēlēs Laura Pātaga. Domāju, arī jaunajiem mūziķiem Monteverdi būs laba prakse, jo ar baroka mūziku viņiem saskarties neiznāk nemaz tik bieži, mācību programma vairāk balstīta uz romantismu.
– Kāpēc tomēr abi tavi projekti (lai neapvainojas pārējie tajos iesaistītie) ir tik blīvi ievietoti Jelgavas «kultūras slānī»?
Patiesībā jau nebija citu variantu. Janvāris ir tukšais mēnesis, kad visi kaut kam gatavojamies, februārī visi slimojam, sākot ar aprīli, kultūras notikumu kalendārs ir tik sablīvēts jau tradicionāliem un sen ieplānotiem pasākumiem, ka vienīgais mēnesis, kad kaut ko sarīkot sirdij un pašu priekam ar palielāku mūziķu sastāvu, ir marts. Tagad varu atzīties, ka abi mūsu marta koncertuzvedumi aizgāja uz riska robežas arī tīri finansiālā ziņā. Abi projekti Jelgavas Kultūras padomē tika apstiprināti tikai pavisam nesen, kad darbs pie šiem koncertiem jau ritēja pilnā sparā.
– Koncertuzvedumā «Mirdzi kā zvaigzne» 18. martā galvenā persona, kā nācies dzirdēt «kuluāros», bez Raiņa un Aspazijas būšot kāds īpašs koris.
Pēc manas personību koncepcijas, es gan domāju, ka Emīls Dārziņš, jo, izņemot vienu Ērika Ešenvalda skaņdarbu uzveduma nobeigumā, visas dziesmas sarakstījis viņš, kuram tāpat šogad ir jubilejas gads – 140.
Atklāti sakot, kad man radās pati iecere, es vispār ne par kādām jubilejām nedomāju, šīs sakritības vai likumsakarības pamanīju tikai tad, kad sāku strādāt pie koncerta. Pamatideja tomēr bija Jelgavas Svētku koris. Tā gan nav mana doma, Jelgavas kordiriģentu vidē tā virmoja jau ilgāku laiku, vismaz gadus divdesmit – izveidot kori, kurā dziedātu visi mūsu pilsētas un apkārtnes diriģenti, kā arī labākie dziedātāji. Šādam korim paveras uzreiz citas iespējas ātrāk un kvalitatīvāk apgūt arī ne tik vienkāršu materiālu, īstenojot interesantus projektus dažādos žanros un dažādu laikmetu materiālā.
Domāt un sapņot var ilgi, līdz nonācu pie secinājuma, ka var taču to arī izdarīt dzīvē. Sapulcināju kolēģus, aprunājāmies, atsaucība bija – un te, pareizāk sakot, vēl pēc trīs mēģinājumiem, – rezultāts.
– Tātad izveidojāt profesionāļu kori?
Es tā noteikti neteiktu, lai gan ir arī tādi, tomēr ne vairākumā. Gala iznākumā viss kompensējas. Es pat iedalītu mūsu Jelgavas Svētku kora (tāds ir pašreizējais nosaukums) piecdesmit dziedātājus četrās kategorijās: tādi, kas labi lasa notis; tādi, kam ir labas balsis; tādi, kam ir dabas dots talants; tādi, kas ir ļoti apzinīgi un daudz strādā paši.
– Tad jau bija vajadzīga gandrīz vai kāda atlase?
Vienkārši izdarījām tā, ka katrs diriģents no sava kora paņēma līdzi arī dažus labākos dziedātājus, nekādus konkursus vai «koru karus» ar žūrijas vērtējumu nerīkojām.
Svarīgi atzīmēt, ka tas ir arī Jelgavas Dziesmu svētku ieskaņas koncerts.
– Kāpēc no latviešu klasiskās kora mūzikas izvēlēts tieši Emīls Dārziņš?
Pirmkārt, tā tik tiešām ir tīrākā klasika, un Dārziņš ir tuvs tautai. Es speciāli saku ir, nevis bija, jo attiecīgos apstākļos, manuprāt, arī tagad viņu klausītos pat visspurainākie tīņi. Tā ir ļoti demokrātiska mūzika, kas patīk gan publikai, gan pašiem dziedātājiem. Tāpēc, organizējot šo Jelgavas Svētku kori, man bija sajūta, ka jāsāk tieši ar Dārziņu. Tālākā nākotnē jau varam domāt par Bahu vai mūsdienu mūziku. Un tikai tad, kad biju izvēlējies Dārziņa mūziku, izrādījās, ka viņam ir jubileja, ka gandrīz visas kora dziesmas ir ar Raiņa un Aspazijas dzeju. Turklāt abu lielo dzejnieku vārds arī ir ļoti cieši saistīts ar Jelgavu. Uz Aspazijas un Raiņa mīlas stāsta balstās šā uzveduma režija, ko veidojis pazīstamais šādu pasākumu režisors Uģis Brikmanis. Tās būs kā Aspazijas (ko atveidos Zaiga Zariņa) atmiņas par savu dzīvi Jelgavā.
– Vēl jau interesanti uzzināt, kuram tad tiks uzticēts gods diriģēt Jelgavas Svētku kori, respektīvi, diriģēt diriģentus?
Pa pusei joks, pa pusei ironija, ka savējos jau neatzīst, tāpēc savējie dzied, bet diriģēs tie, kas savulaik daudz ieguldījuši Jelgavas koru kultūrā un attīstībā: Gunta Kalniņa (bijusī Pavilone), Gunta Paškovska, Josifs Cisers, Agris Celms, Jānis Zirnis, Ints Teterovskis, Ivars Cinkuss, Guntis Pavilons. Diemžēl veselības stāvokļa dēļ neizdevās pierunāt Marutu Tilgali un Veltu Riekstu, bet aizņemtības dēļ nāksies iztikt bez Aigara Meri un Aigara Reiņa. Piedalīsies arī Edīte Ziemele (klavieres), Andis Klučnieks (basa flauta) un tenors Jānis Kurševs. ◆
