LLU profesores Birutas Bankinas vadībā tapis pētījums integrētajā augu aizsardzībā.
Lai noskaidrotu ziemāju slimību attīstības ciklus, vairāku gadu garumā autoru kolektīvs LLU profesores Birutas Bankinas vadībā veicis pētījumu, kurā gūtās zināšanas būs noderīgas, darbojoties integrētajā augu aizsardzībā. Pētījuma rezultāti apkopoti grāmatā «Ziemāju labības un to slimības», un tas arī atzīts par vienu no 12 pērnā gada nozīmīgākajiem sasniegumiem zinātnē.
Aizsākumi jau senāki
Pētījumā autori pievērsušies galvenokārt ziemas kviešu un rapša slimībām, taču zināmi rezultāti ir arī ziemas miežu, rudzu un tritikāles slimību pētījumos. Kā stāsta profesore B.Bankina, šis pētījums nav aizsākts tukšā vietā. «Kviešu lapu dzeltenplankumainību, kas ir izplatītākā kviešu slimība vismaz Zemgalē, mēs sākām pētīt deviņdesmito gadu beigās. Taču bija grūti izskaidrot tos rezultātus, ko redzējām uz lauka, vajadzēja dziļākus pētījumus,» atklāj profesore.
Līdzīgi bijis ar rapša slimībām. «Pirmo reizi rapša fomozi jeb stublāju vēzi pamanīja Olga Treikale 2006. gadā, bet mēs redzējām tikai vienu šīs slimības attīstības stadiju. Mūsu zināšanas bija nepietiekamas, lai izveidotu optimālu aizsardzības sistēmu. Uz lauka mēs slimību redzējām, bet nevarējām saprast, ir postījumi vai to nav, kāpēc vienu gadu ražas zudumi ir, bet citu nav. Tāpēc bija nepieciešams pētīt slimību attīstības ciklus.»
Prognozēt nav viegli
Pret augu slimībām iespējams cīnīties, izmantojot konvencionālo vai integrēto augu aizsardzības metodi. Galvenā atšķirība ir tā, ka pirmajā gadījumā ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus jeb fungicīdus lieto saskaņā ar plānu, savukārt otrajā gadījumā tos lieto tikai tad, ja paredzamie slimību radītie zaudējumi būs saimnieciski nozīmīgi. «Prognozēšana nav vienkārša, jo iesaistīti daudzi dzīvi organismi. Augs ir dzīvs, slimību ierosinātāji – mikroorganismi – ir dzīvi, turklāt mainīgos meteoroloģiskajos apstākļos prognozes tik viegli nepadodas. Ja varētu skaidri zināt, ka jūlijs būs lietains un augusts sauss, viss būtu vienkāršāk,» stāsta profesore. Turklāt svarīgi prast atšķirt slimības un regulāri apskatīt sējumus.
Lai izpētītu konkrētus mikroorganismus, noskaidrotu, kur tie saglabājas, kā izplatās, sākti pētījumi gan uz lauka, gan laboratorijā. Līdzīgi pētījumi veikti arī Rietumeiropā, taču profesore uzsver, ka lauksaimniecība pēc savas dabas ir lokāla un rietumu valstīs iegūtos datus nevar precīzi attiecināt uz Latvijas situāciju, ir nepieciešami vietējie pētījumi.
«Mūsu mērķis nebija par katru cenu samazināt fungicīdu lietojumu. Ja mēs skatām ziemas kviešu saimniecības, ir tādas, kas nesmidzina vispār, un ir tādas, kas smidzina trīsreiz. Pēc manām domām, aplami rīkojas kā vieni, tā otri. Vairumā gadījumu pietiek ar reizi, taču var būt nepieciešamas divas. To var izlemt tikai katrs zemnieks pats. Gatavas receptes nav,» teic B.Bankina.
Jāvērtē viss reģions
Pētījumā izdalītas četras nozīmīgākās kviešu lapu slimības: dzeltenplankumainība, pelēkplankumainība, dzeltenā rūsa un graudzāļu miltrasa. No tām visbiežāk sastopamā un vispostošākā ir kviešu dzeltenplankumainība. Slimības ierosinātāji gadu vai pat divus var saglabāties salmu atliekās, ja tās netiek iestrādātas zemē. Uz atliekām veidojas dzimumstadija, dzimumsporas izplatās ar vēja palīdzību un pārvietojas pat vairāku kilometru attālumā. Tāpēc profesore uzsver, ka svarīga ir ne vien tiešā augu maiņa konkrētajā laukā, bet kviešu īpatsvars visā reģionā. B.Bankina spriež – tā kā Zemgalē ir liels kviešu sējumu īpatsvars, iespējams, tieši tādēļ dzeltenplankumainība pie mums ir tik ļoti izplatīta.
Salīdzinot ar citām slimībām, šīs izplatību maz ietekmē laikapstākļi. Tomēr, tā kā slimība izplatās ar vēju, tā sastopama arī sausās vasarās. Pētījumā, apstiprinot jau daļēji iepriekš iegūtos datus, konstatēts, ka kritiskais periods vienmēr ir ziedēšanas laikā un pēc tās. Tikai dažos gados, ja ir labvēlīgi apstākļi, silts un pietiekami daudz lietus brīdī, kad kvieši sāk stiebrot, iespējama epidēmija. Savukārt gandrīz katru gadu laikā pēc ziedēšanas ir otrreizējais epidēmijas vilnis. «Līdz ar to, lietojot fungicīdus, jārēķinās, ka slimību ierobežot pilnīgi noteikti būs nepieciešams vārpošanas fāzē,» norāde profesore.
Profilakse nelīdzēs
Pretēji ir ar pelēkplankumainību, kas izplatās ar bezdzimumsporām. Tās savukārt izplatās ar lietus šļakatām nelielos attālumos. Ārzemju pētījumi pierādījuši, ka šo slimību iespējams prognozēt, ņemot vērā lietaino dienu skaitu noteiktos kviešu attīstības periodos. Slimības gaitu nosaka lietainās dienas, kad sporas no apakšējām lapām var pacelties uz augšu.
«Dzeltenplankumainība un pelēkplankumainība ir divas ļoti līdzīgas slimības, kas nezinātājam uz lauka var izskatīties vienādi. Latvijas apstākļos abos gadījumos slimības ierobežošana vārpošanas fāzē ir pilnīgi obligāta. Lielākā zemnieku kļūda ir uzskats, ka slimības var ierobežot profilaktiski. Taču neviens augu aizsardzības līdzeklis nedarbojas ilgāk par dažām nedēļām. Ja ierobežo pāragri, tas nozīmē, ka visaktīvākajā sporu izplatīšanās brīdī augs ir neaizsargāts,» norāda profesore, piebilstot – tāpēc regulāra lauku apskate ir obligāta.
Pavisam jauna slimība, kas sākusi parādīties iepriekšējā vasarā un literatūrā tikpat kā nav pieminēta, ir dzeltenā rūsa. Profesore norāda – tā jāierobežo pēc iespējas ātrāk, tikko pamanīta. Dzeltenā rūsa nav sastopama bieži, taču tai ir augsts postīgums, kas samazina ražīgumu. Turpretī gandrīz katru gadu sastopama graudzāļu miltrasa. Tās postīgums atšķirībā no iepriekšējām slimībām pirmkārt ir atkarīgs no šķirnes. Bieži šķirnes ar augstiem kvalitātes rādītājiem pret miltrasu nav izturīgas. Tās ierobežošana parasti vajadzīga veģetācijas pirmajā pusē noteiktām šķirnēm. Turklāt tā ir postīga laukos, kas pārmēsloti ar slāpekli vai kur ir pārāk sabiezināts sējums.
Rapsim svarīgs rudens
Savukārt izplatītākās ziemas rapša slimības ir baltā puve, stublāju vēzis un sausplankumainība. Visvairāk pētītā ir baltā puve. Tās mikroorganisms var inficēt ap 140 dažādu augu. Balto puvi atšķirībā no iepriekšējām var ierobežot tikai profilaktiski. Tā nav sastopama katru gadu, taču tās ierosinātie ražas zudumi var būt pat ļoti lieli. Ja īsi pirms rapša ziedēšanas ir lietains, pastāv liela iespējamība, ka baltā puve ieviesīsies, jo slimības ierosinātājs augsnē saglabājas ilgi. Ja ziedēšanas laikā un pirms tās bijis mitrs, puve jāierobežo profilaktiski. Smidzināt ir vērts, jo tas ierobežo arī sausplankumainību, kas ir postīga mitrā laikā. Puves iespēju ieviesties palielina arī rapša sējumu īpatsvars reģionā.
Cita daudz apspriesta rapša slimība, ko Latvijā pirmie pamanīja Latvijas Augu aizsardzības pētnieki, ir stublāju vēzis. LLU pētījumus sāka profesore Zinta Gaile un tolaik doktorants Oskars Balodis. Pētot rapša stublājus, kuros saglabājas mikroorganisma dzimumstadija, tika secināts, ka sporas uz tā paša gada stublājiem nogatavojas oktobra beigās vai novembra sākumā, kad sāk inficēt jauno, tikko izdīgušo auga lapu rozeti. Latvijas apstākļos šis mikroorganisms var paspēt inficēt lapas, bet, iestājoties salam, parasti nepaspēj pa lapu nokļūt līdz stublājam, tāpēc tas neietekmē nākamā gada ražu.
Sadarbībā ar Daugavpils Universitāti un Inesi Kokinu konstatētas divas līdzīgas stublāju vēža sēņu sugas, no kurām viena ir agresīva un rada lielākus ražas zudumus. Ja rudens ir silts un rapsis iesēts agri, rudenī nepieciešams lietot aizsarglīdzekļus, lai ierobežotu slimību un aizkavētu rapša augšanu. Savukārt, ja rudens ir vēss un rapsis iesēts vēlu, tad fungicīdi tos neglābs un pārziemot nepalīdzēs.
Lauki jāapskata regulāri
Pētījuma rezultāti apkopoti B.Bankinas un Zintas Gailes grāmatā «Ziemāju labības un to slimības». Kā stāsta B.Bankina, tā nav zinātniska monogrāfija – autores centušās, lai grāmata būtu viegli lasāma un saprotama ikvienam. Tā galvenokārt paredzēta konsultantiem un agronomiem. «Zemniekam, kurš vēlas lietot pēc iespējas mazāk augu aizsardzības līdzekļu, šie pētījumi ir svarīgi. Primārais ir zemnieka vēlme ieguldīt laiku un arī naudu lauku novērošanā,» tā B.Bankina.
Viņa teic, ka viens no kritiskajiem punktiem sarunās ar zemniekiem ir iespēju trūkums regulāri apskatīt laukus. Otrs kritiskais punkts ir nepietiekams skaits profesionāli sagatavotu konsultantu, kas zemniekiem varētu sniegt padomu. Taču profesore norāda – kļūst arvien vairāk zemnieku, kuri būtu gatavi algot konsultantu, kas gan apbraukātu laukus, gan sniegtu padomus slimību apkarošanā.
Pētījums ir daļa no Zemkopības ministrijas finansētā projekta «Kultūraugu kaitīgo organismu izplatības, postīguma un attīstības ciklu pētījumi kaitīguma sliekšņu izstrādāšanai integrētajā augu aizsardzībā». Darba teorētiskās daļas izstrādi finansējusi Latvijas Zinātnes padome. ◆
Pētījuma dalībnieki
Biruta Bankina, Zinta Gaile, Gunita Bimšteine (LLU Lauksaimniecības fakultāte)
Merabs Katamadze, Dzintra Kreita (LLU mācību un pētījumu saimniecība «Pēterlauki»)
Oskars Balodis (LLU mācību un pētījumu saimniecība «Vecauce»)
Ilze Priekule (Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs)
Solveiga Maļecka (Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūts)
Arta Kronberga, Aina Kokare (Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts)
Inta Jakobija, Rita Pola, Māra Bērziņa, Inga Bēme (Valsts augu aizsardzības dienests)
