Rakstniece Lūcija Ķuzāne: «Jelgava sēļiem bija svarīgāka par Rīgu»
Negaidīti daudz rakstnieces un skolotājas Lūcijas Ķuzānes cienītāju atnāca uz tikšanos Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Reizē tā bija viņas jaunās grāmatas «No kurienes mēs nākam» atvēršana. «Vai mums mazajā zālē pietiks vietas?» sagaidot no Jēkabpils atbraukušos viesus, bažījās bibliotēkas vadītāja Lāsma Zariņa. Tomēr, visiem ciešāk sasēžoties kopā, veidojās sirsnīga gaisotne. Satikšanas vietai jau nebija arī tūlītējas alternatīvas, jo bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē slapji sniegainajā otrdienas rītā no griestiem pilēja ūdens.
Māte gaišreģim neticētu
«Kad es domāju par braucienu uz Jelgavu, secināju, ka pirms 100, 150 gadiem sēļiem Augšzemē šī pilsēta bija pat svarīgāka par Rīgu,» iesākot tikšanos, sacīja rakstniece. To pamatojot, viņa minēja, ka tajā laikā, kad Sēlijas jaunsaimnieki iepirka zemi un mājas, uz banku bija jābrauc Jelgavā. Lepnas pilsētas mājas šeit bija iegādājušies Sēlijas baroni Hāni un Hāreni. Uz Jelgavu Augšzemgales ļaudis brauca arī tiesāties. Savukārt no Jelgavas uz Sēliju un visu Augšzemgali jau kopš 19. gadsimta divdesmitajiem gadiem ceļoja gara gaisma – pirmās latviešu avīzes, vēlāk Jāņa Bisenieka izdotie žurnāli.
Taču pati Lūcija Ķuzāne pirmo reizi Jelgavā pa īstam bijusi tikai 2003. gada novembrī, kad Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru biedrība (togad ordenis tika piešķirts arī Lūcijai Ķuzānei) te rīkoja saietu. Tas sakrita ar Jāņa Čakstes pieminekļa atklāšanu. «Mēs stāvējām pretī ar sastatnēm apliktajam Sv.Trīsvienības baznīcas tornim, un es domāju – vai, dieniņ! Pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem 36 gadu vecumā gar šo baznīcu taču gāja mana māte Mare. Viņa bija atbraukusi no Gricgales uz Jelgavu, lai advokāta Skreijas kantorī dabūtu laulības šķiršanu no sava pirmā, jau gadiem nez kur aizklīdušā vīra. Dokuments bija vajadzīgs, lai viņa varētu salaulāties ar manu tēvu Kristapu Medni. Tāds brauciens Marei bija pirmo reizi mūžā. Viņa nemācēja ne lasīt, ne rakstīt un neko ievērojamāku par Neretas tirgu līdz tam vēl nebija redzējusi. Vēlāk māte neskaitāmas reizes man tika stāstījusi, kā no Daudzevas stacijas brauca ar lielo vilcienu un kā Jelgavā lūkojusies uz augsto Trīsvienības baznīcas torni. Tā pakājē Mare bija domājusi par to, kāds skats pavērtos no šiem augstumiem un kāda tad turpmāk izskatīsies viņas dzīve.» 2003. gadā stāvot pie jaunatklātā Čakstes pieminekļa, Lūcija Ķuzāne iedomājusies: «Ja toreiz, 1927. gadā, Jelgavā kāds gaišreģis piestātu manai mātei klāt un teiktu: «Mare, pēc 76 gadiem, kad tu jau būsi sen mirusi, šeit stāvēs tava meita un kopā ar viņu būs Latvijas ievērojamākie cilvēki», viņa atbildētu: «Kādas muļķības! Nekad tas nevar notikt.» Tie likteņa raksti ir neizmērojami. Dažreiz nevar zināt, uz ko tie velk, kas ar mums katru būs,» ar smaidu un pēc mirkļa pavisam nopietni secināja Lūcija Ķuzāne. Šis atmiņu fragments iegājis arī grāmatā «No kurienes nākam». Jelgavas, kā arī Jaunjelgavas vārds tajā minēts bieži.
Arī Rāviņi nāk no Sēlijas
Rakstniece par sevi ironizē, ka viņa tāpat kā viens otrs kolēģis «neko nesviež prom». Savas piezīmes viņa glabā mapēs ar domu – gan noderēs. Vācot materiālus savām iepriekš izdotajām divdesmit dokumentālās prozas grāmatām (no tām pazīstamākās ir par dzejnieku Jūliju Dievkociņu, rakstniekiem Jāni Jaunsudrabiņu, Aleksandru Pelēci, Jāni Veseli), arhīvos, periodikā, kā arī intervijās ar veciem un zinošiem novadniekiem Lūcija Ķuzāne ir daudz ko pierakstījusi arī par saviem senčiem. Šīs piezīmes tad arī ir pamatā divdesmitajai grāmatai «No kurienes mēs nākam».
Rakstnieces mapēs ir arī materiāli par citiem nozīmīgiem sava novada cilvēkiem. Tostarp par Jelgavas mēra Andra Rāviņa dzimtu, kas nāk no Gārsenes pagasta. Viens no vēsturē pazīstamākajiem Gārsenes Rāviņiem ir Gricgales skolotāja dēls Oskars Rāviņš, kurš, būdams Pēterburgas Elektrotehniskā institūta Zinātniskās padomes sekretārs no 1901. līdz 1905. gadam izdeva tā sauktās otrās «Pēterburgas Avīzes», kam bija svarīga loma latviešu sabiedriskajā domā un kultūrā. Viens no rakstnieces Jelgavas brauciena pavadoņiem novadpētnieks un agrākais Saukas Lauksaimniecības skolas pasniedzējs Gunārs Spīdainis pēc pasākuma piebilda, ka divdesmitajos gados viens no Gārsenes Rāviņu dzimtas vīriem bijis slavens lidotājs. Diemžēl abi ar draugu iemīlējušies vienā meitenē un pēc tam gaisā traģiski duelējušies.
Varbūt Dievs tēvam apsolīja ko citu
Saistībā ar grāmatas «No kurienes nākam» tapšanas ieceri rakstniece minēja kādu neaizmirstamu bērnības epizodi, kad mokās uz nāves gultas bijis viņas tēvs Kristaps Mednis. «Viņš neticēja Dievam un mācītājiem. Bet pēdīgi, kad bija ļoti smagi slims, tēvs teica: «Dievs, ja tu tiešām esi, atvieglini manas ciešanas.» Tad es pēc gadiem iedomājos, ka varbūt tajā brīdī, kad pie tēva gultas stāvējām un ar savu līdzi kunkstēšanu neļāvām viņam mierīgi nomirt, Dievs teica: «Medni, tu biji spītīgs vīrs, grūtu mūžu dzīvojis. Tāpēc es tev došu iespēju aiziet līdz mūžībai un atnākt atpakaļ. Un ne tikai pašam, bet atvest arī visus tos cilvēkus, kas tev bija tuvi tai Mēmeles pagastā, kur tu esi dzīvojis. Domāju, Dievs ar grāmatas iznākšanu šo vēlējumu ir piepildījis,» saka Lūcija Ķuzāne.
Daži no pirmajiem jaunās grāmatas lasītājiem sprieduši, ka tās varoņiem bijis ļoti grūts mūžs. Darbs bez brīvdienām no rīta līdz vakaram, slikta medicīniskā aprūpe, aizlaistas slimības, kara un revolūciju terors un posts. «Tādi grūti mūži bija nevis dažām ģimenēm, bet visai tautai! Mūs no šī laika šķir 100, 150 gadu. Tas mūžības priekšā ir nieka attālums,» uzsver rakstniece.
Domājot par mūsdienām, viņa ironizē par vaidētājiem, kuri, zaudējuši dūšu, saka: «Vai, cik tagad grūti laiki! Cik daudziem nav ko kārtīgi paēst, cik nežēlīgas ir pašvaldības, pie kurām tu ej un prasi. Cik barga ir valsts, kura mums nekā nedod! Domāju, cilvēki, kas guļ Mēmeles kapos, ja varētu piecelties un ieiet šajā dzīvē, teiktu, cik jums tā dzīve ir viegla, ērta, ka jums viss ir.»
Ar asarām par grāmatas likteni
Atbildot uz klātesošo jautājumiem, Lūcija Ķuzāne atzina, ka padomju laikos 1986. gadā izdotā Jānim Jaunsudrabiņam veltītā grāmata «Saule mūžam mana» diemžēl iznāca, cenzūras sagraizīta. «Nopuņķojusies, ka grāmata sanāk tik niecīga, ar diviem saldskābmaizes tīkliņiem rokās (Jēkabpilī tādu maizi nevarēja nopirkt), lumpačoju no Rīgas mājās,» atcerējās rakstniece. «Toreiz man cenzori lika izšķirties: «Vai nu mēs metīsim ārā to, ko uzskatām par izmetamu, un grāmata būs. Vai arī grāmatas nebūs!» Protams, ka izvēlējos pirmo,» sacīja Lūcija Ķuzāne. Tomēr šīs grāmatas tapšanā izdevās panākt, ka, kaut arī nepārtrauktā čekas uzrauga klātbūtnē, viņai bija iespējams apmeklēt J.Jaunsudrabiņa dzīves vietas Rietumvācijā. «Tā tolaik nebija joka lieta,» tā Lūcija Ķuzāne. ◆
Lūcija Ķuzāne
Dzimusi 1927. gadā Neretas novadā agrākajā Mēmeles pagastā fotogrāfa un amatnieka Kristapa Medņa un viņa sievas Mares ģimenē. 31 gadu nostrādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju un audzinātāju Jēkabpils 1. vidusskolā un Jēkabpils Ekonomiskajā tehnikumā, 1955. gadā pabeigusi Rīgas Pedagoģisko institūtu. Pēc aiziešanas pensijā jau 37. gadu nodarbojas ar rakstniecību. Atmodas laikā rosīgi darbojās Tautas frontē. Divdesmit grāmatu autore. L.Ķuzānes grāmatu iznākšanu atbalsta viņas dēls uzņēmējs Jānis Ķuzāns.
