Makšķerēšana, ēdiena gatavošana, rokdarbi, grāmatu lasīšana, slēpošana, vingrošana un vēl daudz kas cits – vienā vārdā mēs to visu saucam par vaļasprieku.
Makšķerēšana, ēdiena gatavošana, rokdarbi, grāmatu lasīšana, slēpošana, vingrošana un vēl daudz kas cits – vienā vārdā mēs to visu saucam par vaļasprieku. Elejas pagastā dzimis, lielu daļu mūža Rīgā pavadījis un nu atkal mūsu pusē ir atgriezies Edgars Lecis, kuram ir tik daudz aizraušanos, kas ļauj tumšos un garos ziemas vakarus padarīt krāsainus. Viņš ir gan metāla un koka apstrādātājs, gan akmeņkalis, gan pudeļu kolekcionārs…
Pirmais hobijs – dziedāšana
Par savu pirmo vaļasprieku Edgars Lecis uzskata dziedāšanu, jo ar to aizrāvies jau kopš trīs gadu vecuma. Labo balsi viņš mantojis no vecākiem, jo gan mamma, gan tētis bijuši dziedātāji.
Trīs gadu vecumā mazais Edgars saslima un bija spiests gulēt slimnīcā. Viņš atceras, ka tolaik katrs mazulis, kurš varēja uzdziedāt kādu dziesmiņu, no apmeklētājiem dabūja pa konfektei.
Tā aizsākusies dziedāšana Edgaru nepamet visu mūžu.
– Esmu beidzis bērnu mūzikas skolu pie dziedātāja Tāļa Matīsa. Vēlāk, dzīvodams Ventspilī, ar koncertbrigādi izbraukāju Kazahstanas un Kuibiševas novadus. 1994. gadā Rīgā noorganizēju savu solokoncertu, kur dziedāju tikai klasiskās dziesmas – tās man ir vistuvākais. Es lāgā nevaru izprast šo laiku mūziku, kur padsmitreiz pēc kārtas tiek atkārtoti vieni un tie paši vārdi. Neuzskatu, kā tā ir īpaša māksla, – spriež Edgars.
Pēdējo reizi plašākai publikai Edgars dziedāja šogad Eiropas kultūras mantojuma dienās vairākās baznīcās.
– Jāatzīst, ka mājās un tāpat vien es uzdziedu reti. Tas mani kaut kā nesaista, bet, ja zinu, ka tuvojas koncerts, tad gan izvelku savas vecās plates un klasiķu pavadījumā vingrinu balsi, – stāsta Edgars.
Dziesma ir gājusi cauri visam Edgara mūžam – tāpat kā citi viņa vaļasprieki.
Filma «Pūt, vējiņi» –
aizsākums metālapstrādei
Edgars vēlreiz slimnīcā nonāca sešdesmito gadu beigās un uz ilgāku laiku kļuva mazkustīgs.
– Tolaik es nespēju darīt nekādus lielus darbus, varēju tikai kaut ko ar rokām ķibināt. Un pavisam nejauši paziņas uzaicināja piedalīties filmas «Pūt, vējiņi» tapšanā, kur man tika iedalīts it kā vienkāršs pienākums – salikt kopā metāla ķēdītes, kuru tur bija simtiem metru. Tās bija domātas tautumeitu rotāšanai. Man šis darbiņš padevās, un es paspēju metālu iemīlēt, – stāsta Edgars.
Ar filmu viss sākās un nav beidzies līdz šai dienai.
– Vēlāk jau man pamazām ļāva skatīties arī uz nopietnākiem darbiem. Sāku pirkt instrumentus un taisīt pašam tīkamas lietas. Visvairāk iepatikās kapara cizelējumi – šajā tehnikā veidoju dažādu tautisku rakstu un motīvu piesātinātus dekoratīvos šķīvjus. 1977. gadā man piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu, un tas jau bija nopietni. Taču es nekad neesmu varējis apstāties pie kādas konkrētas nodarbes, man vienmēr ir gribējies apgūt ko jaunu, – skaidro Edgars.
Kapu pieminekļi tuviniekiem
Vēl viens no Edgara Leča nopietnajiem darbiem saistās ar kapu pieminekļu veidošanu.
– Nemaz tik daudz pieminekļu es neesmu izkalis. Daži ir tepat Elejas puses kapos, darināti maniem aizsaulē aizgājušajiem radiem, dažus esmu veidojis arī pēc pasūtījuma. Pie šā darba vienmēr ķeros ar vislabāko sirdsapziņu, un iznākums man ir ļoti svarīgs. Taču daudz ko nosaka instrumenti un ieguldītais roku darbs. Saviem darbiem idejas pārsvarā aizgūstu, dažreiz šo to pielieku no sevis, un top mans meistardarbs, – stāsta akmeņkalis.
Šīs visas nodarbes Edgaru saistījušas tajos laikos, kad viņš vēl mitinājies Rīgā. Nu atgūtas dzimtas mājas «Rauģeļi» Elejas pagastā un līdz ar to dzīves ritums mainījies.
Tagad
darbiņi jāmeklē
– Rauģelos dzīvojam divatā ar savu sievu Veltu, un dzīve te ir nedaudz pelēkāka, varbūt arī gausāka. Šad tad pat darbs jāmeklē, bet man tā, par laimi, nekad nav bijusi problēma, – teic Edgars.
Iebraucot lauku sētā, jau pa gabalu viesus sagaida vairākas koka sejiņas.
– Jā, ir man te tādi labie gariņi – kokā izgrebti vieplīši –, kas sargā mūs no ļaunā. Tā man jauna niekošanās – atved malku kurināšanai, bet man tik žēl to bāzt krāsnī, ka sāku veidot dažādus kokgriezumus. Rīgā ar to nodarboties nebija iespējams, jo kā gan dzīvoklī es varētu koku slīpēt viss būtu vienos putekļos, sieva noteikti protestētu, – atzīst E.Lecis.
Kokgriezējs stāsta, ka neviena koka bluķēna seja nav pazīstama, visas ir paša izdomu augļi. Lai gan bijis laiks, kad veidotas arī zināmu seju formas. Tas bijis toreiz, kad Edgars gulējis slimnīcā un no plastilīna lipinājis gan Hitleru, gan Staļinu, gan savus ģimenes locekļus – tas bijis aiz lielas garlaicības. Tolaik tapuši vēl daži unikāli darbi – no vadiņiem pīti bikšturi un pulksteņu siksniņas. Tas patiesi bija darbietilpīgs process, jo vadiņi sākumā jāatbrīvo no dzelzs stieplītēm, taču toreiz laika bija gana.
Zināmā mērā arī tagad garlaicība moka šo spara pilno cilvēku, taču viņš tai nepadodas un nemitīgi mēģina izgudrot dažādus darbiņus.
– Ja pienāk brīdis, kad pavisam nav ko darīt, tad minu krustvārdu mīklas. Ir man Rīgā labi draugi, kas piegādā vecās avīzes, un tad lielā minēšana iet vaļā. Ja vēl paņem glāzi pašbrūvētā vīna, tad tumšais gaidīšanas laiks tāds nieks vien šķiet, – prāto Edgars.
Laiku īsina arī pudeļu kolekcionēšana
Sen iesākta un vēl nepamesta aizraušanās Leču ģimenē ir pudeļu kolekcionēšana.
– Daži cilvēki vāc tikai pudeļu etiķetes, bet man tas šķiet nepareizi, jo etiķete bez pudeles ir tikai tāda atblāzma, kas nedod priekšstatu par tās sākotnējo izcelsmi. Parasti pudeļu etiķetes mākslinieki zīmē konkrētai pudeļu formai, tādēļ viena bez otras tās zaudē jēgu, – spriež Edgars.
Viņš rēķina, ka savā mūžā savācis vairāk par diviem tūkstošiem stikla formu.
– Man Rīgas dzīvoklī ar pudelēm ir nokrautas visas sienas, tagad tās turpina krāties Rauģeļu klētī. Laika gaitā dažas ir arī plīsušas, taču vairāk gan nākušas klāt, – stāsta kolekcionārs.
Šī savdabīgā aizraušanās sākusies, kad Leču ģimene, braucot mājās no ekskursijas uz Tbilisi, atvedusi savdabīgu krūku, kas pamudinājusi atrast tai brālīšus un māsiņas.
– Tā manu draugu mājas ātri vien tika iztukšotas no pudelēm, un, ja vēl kāds devās uz ārzemēm, tad bez stikla taras neatgriezās, – smej Edgars.
Tāds nu ir Edgars Lecis, kuram vienmēr padomā kāds darbiņš. Šim cilvēkam var piedēvēt dažādus amatus – metālapstrādātājs, kokgriezējs, kolekcionārs, dziedātājs, akmeņkalis –, taču Elejas pusē viņš pazīstams kā mākslinieks, jo pat Rauģeļu mājas kaimiņi nepazina Edgaru Leci, bet uzreiz zināja pateikt, kur mīt mākslinieka kungs.
Atliek vien secināt, ka jebkurā laikā ikviens var atrast kādu interesantu nodarbi. Un tad jau patiesi ziema paskrien viens divi.
