Enerģētikas krīzes mācības: kā kļūsim neatkarīgi no energoresursu tirgus

Komunālo maksājumu kāpums pērnā gada rudenī Latvijas iedzīvotājiem bija kā auksta duša – daudzus tā pārsteidza nesagatavotus, un šoka efekts bija ilgstošs, jo svārstības energoresursu tirgū kā nepatīkams atgādinājums ik mēnesi par sevi lika manīt apkures rēķinu izskatā. Kas jādara, lai mēs kļūtu pēc iespējas neatkarīgāki no ārējiem apstākļiem, un kāpēc augstās apkures cenas ir izcils priekšnosacījums sava mājokļa renovēšanai?

Kopš komunālo maksājumu rēķinu buma arvien biežāk mediju virsrakstos locīts termins “energoefektivitāte”. Vienkāršojot – energoefektivitāte nozīmē, ka tu patērē pēc iespējas mazāk resursu sev komfortablu apstākļu uzturēšanai mājoklī. Savukārt, lai nodrošinātu siltumu un komfortu ēkās, kas ir novecojušas un neefektīvas, ir jāpatērē vairāk resursu. Šādi diemžēl operē liels skaits Latvijā novecojušu daudzdzīvokļu namu, un arī “Kingspan” veiktā Baltijas iedzīvotāju aptauja liecina, ka Igaunijā un Lietuvā mājokļus siltina naskāk – pēdējo divu gadu laikā mājokļa siltināšanu Latvijā veikuši 18 %, kamēr Igaunijā – 23 %.

Neziņas fons Eiropas un Latvijas būvniecībā

Šobrīd kombinācija starp Covid-19 pandēmiju, inflācijas ietekmi un karu Ukrainā nozīmē, ka būvmateriālu cenas jau kādu laiku kāpj uz augšu. Arī fakts, ka Krievija līdz šim allaž apstrādājusi un piegādājusi aptuveni 10 % no pasaules naftas un ir liels metālu eksportētājs, tostarp būvniecības nozarei, ļauj diezgan droši prognozēt, ka būvmateriālu cenas pieaugs arī tuvākajā nākotnē. Tāpat pēdējie divi gadi neļauj būt drošiem par to, kas notiks ar piegādes ķēžu regulāru darbību.

Šī nenoteiktība ir par pamatu nelieliem juku laikiem Eiropā – būvniecības procesi notiek, un uzņēmēji steidz pasūtīt materiālus lielos apjomos, jo nezina, kādas cenas tiem būs nākotnē un vai tie vispār būs pieejami. Tam ir potenciāls novest pie situācijas, ka dažāda veida materiālu var sākt pietrūkt – tas ir viens no faktoriem, kas saka priekšā, ka plānus un domas par savas ēkas energoefektivitāti nevajadzētu atlikt uz vēlāku laiku.

Vispārējās neziņas fons jaušams arī vietējā būvniecībā, jo skaidrs, ka, materiālu cenām krasi pieaugot, tās vairs nav tādas, kas figurēja tāmēs pirms pāris gadiem. Jautājums – kas maksās par šo starpību? Jo būvnieks, tāpat kā jebkurš uzņēmējs, neparakstīsies strādāt ar garantētiem zaudējumiem.

Sitiens pa kabatu būs arvien stiprāks

Latvijā ir reāli piemēri, kur aizvadītajā rudenī un ziemā maksājumi par siltumu mājsaimniecībās no 100 eiro mēnesī pieauguši līdz pat 300 eiro. Šis sadārdzinājums kalpoja par iemeslu meklēt variantus, kā iespējams kļūt neatkarīgākiem no energoresursu tirgus svārstībām, un siltināšana ir viens no galvenajiem risinājumiem, kā bruģēt ceļu uz šo neatkarību. Cilvēki vairs nav jāpārliecina, jo argumentus sajūt ik mēnesi caur savu maciņu.

Ir jāsaprot, ka tie laiki, kad mēs dzīvojām ekonomiskajā telpā ar lētiem būvmateriāliem un zemām energoresursu cenām, ir beigušies. Arī vēsture saka priekšā, ka izejvielu un līdz ar to preču un pakalpojumu cenas galvenokārt tomēr iet uz augšu, nevis krīt. Degviela pirms 10 gadiem maksāja aptuveni 95 centus par litru, kas ir uz pusi mazāk nekā šobrīd. Vēl pirms 10 gadiem cena bija aptuveni 50 centi litrā. Tendence ir nepārprotama, un arī ekonomikas ekspertu prognozēs nav novērotas cerības cenu krituma saskatīšanā. Eksperti lēš, ka, atceļot Covid-19 ierobežojumus un atsākoties aktīvām tūrisma sezonām, arī patēriņa cenas nekritīsies, bet gan kāps, līdz ar to būsim nonākuši situācijā, kad jostu savilkšana būs aktuāla daudziem iedzīvotājiem.

Pozitīvi ir tas, ka daļai iedzīvotāju Covid-19 pandēmija ļāvusi izveidot iekrājumus, un jūtam, ka arvien vairāk iedzīvotāju izrāda interesi ne tikai par siltināšanas ieguvumiem, bet uz šo procesu raugās kā uz ieguldījumu, ar kura palīdzību ne tikai uzlabot savu mājokli, celt tā vērtību, bet arī pietiekami ātri atpelnīt. Ja agrāk ieguldītos, piemēram, 20 000 eiro atkarībā no dažādiem apstākļiem varēja atpelnīt caur ietaupījumiem komunālo maksājumu rēķinos 10 – 15 gadu laikā, tad šobrīd pie esošajām apkures cenām šis termiņš, visticamāk, varētu būt īsāks par desmitgadi un tuvāks 7 – 8 gadu atzīmei.

Kā dzīvosim 2030. gadā?

Eiropas Savienības stratēģija paredz nākamo 8 gadu laikā spert platus soļus ilgtspējīgas Eiropas stiprināšanā – 2030. gads būs atskaites punkts visaptverošai enerģētikas politikas radīšanai un atjaunojamo energoresursu plānveidīgai palielināšanai. Ko un kā īpašuma turētājs Latvijā var darīt, lai pēc nepilniem desmit gadiem varētu savu mājokli un apkārtējo vidi bez bēdām iekļaut Eiropas ambiciozajos vides plānos?

Vispirms – rūpīga ēkas konstrukciju (jumts, sienas, grīda) siltināšana. Kvalitatīvi un pareizi iebūvēti logi. Ventilācijas sistēma ar rekuperāciju. Ēkas novietojums ar lielajiem logiem uz dienvidu pusi. Ēkas hermētiskums. Šie ir priekšnosacījumi energoefektīva mājokļa izveidei. Un, protams, bonusā elektroauto lietošana un saules paneļu integrēšana īpašumā – abiem šiem risinājumiem, starp citu, jau šobrīd pieejami valsts atbalsta instrumenti.

Šobrīd Eiropā ir renovācijas vilnis, kas paredz līdz 2030. gadam atjaunot lielu daļu ēku un padarīt Eiropu zaļāku. Ir īstais mirklis to izmantot pašu nākotnes vārdā!

Reinis Neļķe, “Kingspan” pārdošanas vadītājs Latvijā, “Passive House Institute” sertificēts konsultants