Reiz Latvijā tika ievēlēts prezidents, kurš īpaši spilgti atmiņā cilvēkiem paliks ar trim lietām. To, ka viņa ceļš uz prezidenta limuzīnu iesākās Rīgas zoodārzā, to, ka vienā no pirmajām sarunām ar medijiem viņš vaļsirdīgi uzdeva jautājumu – kas es esmu? un to, ka viņš pagaidām ir vienīgais prezidents, kurš atlaidis Saeimu (Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsums tomēr nebija demokrātisks process). To visu pieminēju ne tādēļ, ka man būtu īpaša nepatika pret šo prezidentu. Katrs no atjaunotās Latvijas prezidentiem savu pilnvaru laikā ir paveicis ko pozitīvu un arī pieļāvis kādas komiskas vai rupjas kļūdas. Mēs visi esam cilvēki… Diemžēl Valsts prezidenta amatā cilvēks Latvijā nokļūst salīdzinoši nejauši, nevis ilgstoši apzināti veido savu politisko karjeru un mācās, līdz beidzot sasniedz augstāko pakāpienu.
Šogad Saeima atkal vēlēs Valsts prezidentu, un atkal rodas bažas, vai šajā amatā nokļūs kāds pēc nejaušības principa vai tomēr tiks ievēlēts prezidents, ar kuru leposimies. Kuru nenoriesim daudzbalsu korī jau ar pirmo dienu. Kuru atbalstīsim. Un kuru mīlēsim. Un kuru bezjēdzīgi nesalīdzināsim ar kaimiņu prezidentiem.
Ļoti pārsteidz, ka politiķi vien dažus mēnešus pirms lielā notikuma kārtējo reizi nespēj publiski nosaukt kandidātu vārdus. Arī pašreizējais prezidents Andris Bērziņš zināmā mērā koķetē ar politiķiem, neatklājot savus plānus (kuri viņam pašam noteikti ir zināmi), līdz ar to vēl pastiprina politiskās spekulācijas. Un nekādu kritiku neiztur pseidoargumenti, ka kandidāti apzināti netiek atklāti, lai sabiedrība un mediji jau priekšlaikus nenozākātu cienījamo kandidātu. Ticiet man – ja kandidāts tiešām būs cienījams, neviens viņu nenozākās.
Mēs tik ļoti mīlam piesaukt rietumvalstu piemērus dažādos jautājumos. Tad nu, mīļie tautas kalpi, paskatieties, cik ilgi pirms balsojuma prezidenta kandidāti sabiedrībai top zināmi citās valstīs – kā minimums, gadu pirms vēlēšanām. Un nekādu problēmu. Visi rīko kampaņas, cīkstās ar idejām, plāniem un uzskatiem. Sabiedrība vai politiķi vērtē un beigās ievēl, viņuprāt, labāko. Un neviens nesūdzas par aprējējiem vai vēl sazin ko. Ja reiz izlem iet politikā, tad rēķinies – būs, kas mīlēs, un būs, kas nīdīs. Gluži kā ikdienā. Tā ka gaidām vārdus. Un savlaicīgi. ◆
