Mēs visi gribam dzīvot labāk. Protams, pilnīgi normāla vēlēšanās. Mēs gremžamies, ka Igaunijā tas labāks un Lietuvā atkal kaut kas cits labāks. Mēs piekrītoši mājam ar galvām, kad tiek bārstītas frāzes par to, ka jāattīsta valsts ekonomika, ka vienīgais ceļš uz labklājību ir rūpniecības attīstības un investīciju piesaistīšanas veicināšana. Mēs šķendējamies, ka mums ir glupa valdība, kas neko nejēdz darīt, lai mūs ieceltu saulītē.
Tikai tad, kad rodas kaut kas patiešām reāli iespējams, aina mainās. Pie mums kaut ko kāds grib būvēt? Neparko! Jā, jā – rūpniecība ir jāattīsta, bet kādēļ pie mums! Lai attīsta kaut kur kaimiņos. Kāpēc mums troksni, kāpēc mums kaut kādas neērtības? Kas par nekaunību – traucēt mūsu mierīgo dzīvi? Iespējamā ieguvuma dalīšanā mēs esam gatavi būt klāt, bet tā radīšanā – ne mazākās vēlēšanās.
Tagad Kalnciema iedzīvotāji ar putām uz lūpām cīnās pret akumulatoru pārstrādes rūpnīcas būvniecību, visai Latvijai pāri veļas protests pret starptautiskās dzelzceļa līnijas būvniecību.
Man tā vien šķiet, ka lielākā daļa aizrautīgo protestētāju ne brīdi nav padomājuši, pret ko tad viņi patiesībā protestē. Ir cilvēki, kam protests kā pašizpausmes forma ir šūpulī ielikts. Ar apbrīnojamu enerģiju viņi pamanās aizraut līdzi arī tos, kas sevi ar domāšanu īpaši neapgrūtina. Un rezultāts ir bēdīgs. Ne viens vien Latvijai ekonomiski izdevīgs projekts jau ticis nograuzts pašā saknē, bet citā valstī sekmīgi realizēts.
Mums reizi par visām reizēm vajadzētu tikt skaidrībā par to, kas mēs esam un kas gribam būt. Vai mūsu mērķis ir dzīvot tikai šodienai, savam šā brīža mieram un ērtībām, vai tomēr paskatīties mazliet tālāk par katra personīgo degungalu? ◆
Dace Baltruma, jelgavniece
