Pavasaris nāk palēnām, naktis un rīti vēl dzestri, bet, kad saulīte pakāpusies augstāk, pat tai īsajā ceļa gabaliņā līdz konteineriem, kur atstāt savus stikla, plastmasas, papīra un citus sadzīves pārpalikumus, jau var aizsapņoties līdz vasaras siltumam. Nu, ja vien domu nepārrauj ceļā gadījusies suņa kaka. Taču jāatzīst, ka šāda varbūtība iespējama arvien retāk, jo pārpalikumu šķirošanas piedāvājums līdz ar īpašu urnu sasniedzis arī mūsu četrkājainos draugus. Tas ir, ja vien saimnieks nav tik ietiepīgi vēss kā pavasaris, kas līdz pēdējam neies piekāpties kaut kādiem tur citu diktētiem noteikumiem.
Laikam jau angļu valodas iespaidā vēsuma jēdziens tiešām ir ievērojami paplašinājis savas robežas, no mērena aukstuma pirkstgalos un dzestra vēja vaigā ietiekdamies dažādos mūsu uzvedības modeļos. Vēss mūsdienīgā izpratnē var būt tiklab atturīgs un mierīgs, kā kolosāls un superīgs vai arī nelaipns un vienkārši nekauņa. «Esi tāds, kāds esi, ar visām savām vājībām,» atbildot uz nedroša un par sevi nepārliecināta cilvēka jautājumu, kā kļūt «vēsam», mudina pašapziņas celšanas padomdevēji internetā, un, kas zina, varbūt daudzas šķietami kaitinošās epizodes mums apkārt vienkārši liecina, ka atrodamies šajā procesā.
Mans suns te pakakāja – nu un? Nosviedu kolas pudeli zālienā – nu un? Aizmetu čeku garām miskastei – nu un? Iebraucu autostāvvietā, ka otram nav vietas, – nu un? Nospļāvos uz ielas – tas vispār nav nekādu pilsētas saistošo noteikumu paragrāfa vērts. Protams, var neiedomājami pārskaisties, kad nākas nokavēt sarunātu tikšanos, jo garāžai priekšā nostājies tuvumā neatrodama saimnieka auto. Bet dažas dienas vēlāk, jau pašapziņas tēmas kontekstā, jāsecina – šis busiņa vadītājs no todien sastaptajiem (vai nesastaptajiem), iespējams, bija «visvēsākais». ◆
