Aspazijas literārās prēmijas sesto laureāti uzzināsim 14. martā Zaļeniekos.
Tuvojoties 16. martam, kas, cerams, ap leģionāriem un to neapskaužamo likteni uzkurināto kaislību dēļ nav pavisam aizēnojis tādu ievērojamu kultūras notikumu kā dižās latvju dzejnieces Aspazijas dzimšanas diena, Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļa sestdien, 14. martā, aicina uz Zaļenieku kultūras namu, kur notiks viens no pašiem svarīgākajiem nozīmīgās jubilejas pasākumiem – Aspazijas literārās prēmijas pasniegšana.
«Nozīmīga, protams, ir katra ievērojamās dzejnieces dzimšanas diena, bet, gatavojoties šogad svinamajai Aspazijas un Raiņa 150 gadu jubilejai, varu teikt, ka manās rokās ir nonācis tāds unikāls eksemplārs kā Bībele, kas izdota 1865. gadā, proti, gadā, kad dzimusi Aspazija. Lai gan vēstures annālēs figurē arī cits dzejnieces dzimšanas gads – 1868., ko savulaik akceptējusi arī pati Aspazija,» interesantu faktu pastāsta viena no prēmijas pasniegšanas iniciatorēm Elizabete Leite, Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas (toreiz vēl Zaļenieku pamatskolas) pedagoģe, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas biedre.
– Sestdien tiks pasniegta sestā Aspazijas vārdā nosauktā prēmija. Pirmo, ja nemaldos, saņēma Saulcerīte Viese?
20. gadsimta astoņdesmitajos gados uz Zaļeniekiem sāka braukāt literatūrzinātniece Saulcerīte Viese (1932–2004), kura rakstīja doktora disertāciju par Aspazijas daiļradi. Pētniece Aspazijas dzīves aprakstā atrada nesakritību – vienā vietā toreiz vēl mazā meitene raksta, ka viņai astoņi gadi, citā figurē cits gadu skaitlis. Saulcerīte Viese nolemj izdibināt patiesību un meklē atbilstošo ierakstu Zaļenieku baznīcas grāmatā. 1868. gada (kuru Aspazija līdz tam uzdeva par savu dzimšanas gadu) grāmatā šāds ieraksts netiek rasts. Toties 1865. gada baznīcas grāmatā reģistrēts, ka dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (dzimšanas dokumentos figurē kā Rozenvalde), ko vēlāk pazīstam kā dzejnieci Aspaziju.
Nu dilemmas priekšā nonāk disertācijas autore – darbs veltīts dzejnieces simtdivdesmitgadei, bet pēc tikko atklātajiem faktiem Aspazijas nozīmīgā jubileja pagājusi jau pirms trim gadiem. Kā man stāstīja pati Saulcerīte, aizstāvot disertāciju, viņa vēl komisijas priekšā domājusi – teikt vai neteikt par šo nesakritību?
Toreiz viņa savu atklājumu atstājusi pie sevis, bet kopš tā laika arvien vairāk sākusi interesēties par Aspaziju un braukāt uz Zaļeniekiem.
– Kam tieši radās ideja par Aspazijas prēmijas nodibināšanu?
Droši vien atceraties Lilianu Štaueri, kura ir iepriekšējās Aspazijas prēmijas laureāte – viņa šo apbalvojumu no Jelgavas novada saņēma 2010. gadā par mūža ieguldījumu Zemgales un Zaļenieku kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Diemžēl 2013. gada decembrī Liliana Štauere aizgāja mūžībā un tagad atdusas Baložu kapos. Dziļš kultūras cilvēks – literatūra bija visa viņas dzīve. Aktīvi darbojusies Jelgavas preses izdevumos, Jelgavas Latviešu biedrībā, literātu klubā «Pieskāriens». Vairāku gadu garumā sadarbībā ar Jelgavas Zinātnisko bibliotēku un Elzu Misteri organizējusi un vadījusi literāro sarīkojumu ciklu «Jelgavas novada trimdas rakstnieki». Viņai piešķirts arī Jelgavas augstākais apbalvojums – medaļa «Goda zīme» (1999).
Toreiz, redzot, ar kādu entuziasmu citur Latvijā tiek dibinātas dažādas prēmijas, Liliana Štauere izteikusi priekšlikumu nodibināt Aspazijas prēmiju, jo pretendents, tā kā ierosinājuma izteicēja ievērojusi Saulcerītes Vieses interesi par mūsu novadnieci, mums jau esot. Liliana ir tik neatlaidīga, ka toreizējais Zaļenieku saimniecības direktors, tagad viens no turīgākajiem novada zemniekiem Jānis Kapcjuhs beigās arī piekrīt, un 1990. gadā Saulcerīte Viese kļūst par pirmo Aspazijas literārās prēmijas laureāti.
Kā pati vēlāk puspajokam stāsta, par piešķirto naudu viņa atļaujas nopirkt kleitu, ar ko aizbraukt uz Raiņa un Aspazijas iecienīto Kastaņolu.
– Tagad prēmija tiek pasniegta reizi piecos gados, bet nākamo Māra Zālīte saņem jau 1992. gadā.
Pēc nolikuma prēmijas laureātam jāpēta Aspazijas dzīve vai daiļrade vai savā mākslā jābūt tuvam dzejnieces ideāliem. Faktiski arī tagad nolikums nav mainījies, tāpat kā obligātais noteikums – prēmiju var saņemt tikai sieviete.
Es labi atceros 1992. gadu – tas ir laiks, kad pirms dažiem gadiem Mārai Zālītei iznācis dzejoļu krājums «Debesis, debesis». Lietpratēji atzīmē, ka laikā, kad māksla un daiļliteratūra it kā visiem piemirsusies, beidzot atkal parādījies dzeju krājums, ko īpaši gribas atzīmēt kā nozīmīgu rādītāju Latvijas zemes un tautas tālākajā ceļā.
Tad saimniecībā sākas nelieli juku laiki, un trešo prēmiju piešķir 1995. gadā. To saņem Māra Misiņa par Zemgales tēlojumu dzejoļu krājumā «Pērc lietusmēteli, taurenīt». Arī pati Māra ir gandrīz vietējā – cēlusies no Vilces. Ļoti labi atceros vēl rudeni pirms tam, kad viņa piedalās Dzejas dienās Daukšās.
Tad sāk veidoties novadi, un prēmiju piešķiršanas stafeti pārņem Jelgavas novads (sadarbībā ar pagastiem, protams). Jau pēc pieciem gadiem – 2000. gadā – to saņem pavisam citas puses dzejniece, latgaliete Anna Rancāne. Viņas daiļrade vairāk vērsta uz sievietes it kā tradicionālo pasauli, proti, ģimeni un mājām.
– Tā ka nevar apgalvot, ka prēmija tiek piešķirta tikai šīs puses literātiem.
Noteikti tā nav. Cilvēki nāca uz bibliotēku, izteica savas domas. Arī dzejniece, kas pēdējos gados labi pazīstama arī kā publiciste, Anda Līce, 2005. gada prēmijas laureāte, nav no mūsu puses, bet ir jūrmalniece.
– Jaunais laureāts, kas prēmiju saņems sestdien, jau zināms?
Zināms gan, bet lai nu paliek noslēpums un cilvēkiem interese braukt uz Zaļenieku kultūras namu, kur pulksten 14 tiks pasniegta Aspazijas literārā prēmija. Ticēsim baznīcas grāmatām, un tāpēc ceremonija būs īpaša, kā nekā Aspazijai – 150. Neslēpsim, ka mūs nedaudz pievīla Rīgas Dailes teātra aktieri, tāpēc Aspazijas un Raiņa dzeju skandēs Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktieri. Taču nedomāju, ka tāpēc priekšnesumiem būs zemāka kvalitāte – galu galā taču galvenā režisore Lūcija Ņefedova arī ir Zaļenieku cilvēks.
Būs arī afišā solītais dzimšanas dienas kliņģeris, bet ieeja pasākumā – bez maksas.
– Kā uz šo notikumu raugās pašos Zaļeniekos?
Mēs, protams, esam ļoti priecīgi, jo tas cilvēkus aktivizē un paceļ. Es arī saviem skolēniem mācu – lai kurā malā arī gadītos nokļūt, vienmēr atcerieties, ka jūs varat palielīties, ka nākat no Zaļeniekiem, dzejnieces Aspazijas dzimtenes.
Arī pati pirms trim gadiem biju Kastaņolā, izstaigāju Aspazijas un Raiņa vietas, lai būtu arī saviem audzēkņiem ko pastāstīt.
– Bet audzēkņiem vajadzīga šodien tāda Aspazija?
Tas ir cilvēks, kura personība var iedvesmot ikkatru pilnīgi jebkurā dzīves laikā. Kaut vai nerunājot tieši par dzeju – ar ticību savam talantam. Ka tu esi spējīgs arī kam citam nekā tikai monotonam darbam fabrikā. Es ticu viņas vārdiem, ka «reizēm priekšā atveras vārti un tu redzi ko tādu, ko citi neredz». Līdzīgi, kā esot teicis Ojārs Vācietis savai dzīvesbiedrei Ludmilai Azarovai – dod ātrāk papīru, citādi doma aizlidos!
Rainis varbūt bija nedaudz citāds, mazāk emocionāls un visu konstruēja vairāk ar prātu.
– Nu uzvedinājāt uz nākamo jautājumu par sevišķi nesenā laikā kultivēto viedokli – Aspazija bija tas īstais dzejnieks, kas, būdama Rainim bezmaz vai mājkalpotājas vietā, viņa dēļ upurēja savu talantu?
To nu gan mēs nevaram zināt. Ir jau tāds ļoti ironisks izteiciens – «sākumā bija Aspazija, tad Aspazija un Rainis, kamēr palika tikai Rainis». Domāju, katrs ir liela personība ar savu talantu, un varbūt arī, ja nebūtu sastapušies, nekas liels beigās nepaliktu ne no viena, ne no otra. Ne velti mūža beigās Aspazija izteikusies – beidzot varu būt es pati, bet nu man vairs nav spārnu! ◆
