Glābsim laulību! Aptuveni tāds un tik izmisis varētu būt Labklājības ministrijas pasūtītās mācības zemteksts, ko kā spēcīgu saistvielu paredzēts iebūvēt topošās ģimenes pamatos. Tapusi Pirmslaulību mācību programma, ko nu brīvprātīgi un bez maksas varēs apgūt dzimtsarakstu nodaļās precēties nolēmušie pāri.
Statistika, kas runā par labu šai iecerei, ir tiešām kliedzoša. Lauzt savstarpējās mīlestības un uzticības solījuma līgumu tiesā vai pie notāra ierodas krietni vairāk nekā puse no togad salaulāto pāru skaita. Rekords šajā ziņā sasniegts 2011. gadā, kad oficiālu jāvārdu dzimtsarakstu nodaļas darbinieka vai mācītāja priekšā teica vairāk nekā desmit tūkstoši pāru, bet sūtīt savu reiz patiesi vai iedomāti mīlēto partneri ratā tikai par kādiem diviem tūkstošiem mazāk, un var vien minēt, cik ilgi noturēsies šis pārējais «pozitīvais atlikums».
Iemesli, kāpēc laulātajiem pāriem vairs nekādi nav iespējams palikt kopā, ir dažādi un ļoti personiski. Piemēram, viens no pēdējo gadu «hitiem» ir nespēja abiem saskaņot personīgās izaugsmes tempus. Kā «Limuzīnā Jāņu nakts krāsā» pēc 25 gadu kopdzīves Ēriks pārmeta Dagnijai: «Mūs taču garīgi sen jau nekas nesaista – ne tu interesējies par hokeju, ne rokasbumbu…». Nemaz nerunājot par visāda veida vardarbību, neuzticību vai vienkārši nežēlīgu apnikumu, ka pielaulātais, kasīdams vēderu vai ieslēdzis tradicionāli kaitinošo balss frekvenci, nemitīgi mirgo acu priekšā, par ko bija uztraucies arī filmas «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!» varonis.
Tomēr šķiet, ka valsts piedāvātie pirmslaulību kursi, kas turklāt atšķirībā no baznīcas nebūs obligāti, īsti nevarēs pretendēt uz dižo superlīmes godu. Informācija un jaunas zināšanas ir vērtīgas vienmēr. Taču tās var notecēt līdzīgi kā pīlei ūdens, ja personības pamatā no mazām dienām nebūs ieausta sapratne un piemēri, cik vērta ir laulība un kā par to jācīnās! ◆
