Imants Kalniņš ir īpaši raksturīgs mūsu laikmeta talants, kura darbi augsti respektēti un mīlēti kā akadēmiskajā mūzikā, tā popmūzikā.
Imants Kalniņš ir īpaši raksturīgs mūsu laikmeta talants, kura darbi augsti respektēti un mīlēti kā akadēmiskajā mūzikā, tā popmūzikā. Tādu vispusīgu komponistu ir ļoti maz. Latviešiem I.Kalniņa mūzikas valdzinājums, šķiet, iesniedzas pat nacionālajā kolektīvajā zemapziņā, kādu reiz mēģinājis definēt psihologs K.G.Jungs.
Tieši tāpēc Imants Kalniņš ir aicināts izteikt savas domas par 20. gadsimta mūziku un saviem favorītiem.
– Vērtēt un noteikt ir mūzikas vēsturnieku un kritiķu kompetence, bet katrā ziņā man ir savi mīluļi… Es runāju par akadēmisko mūziku. Tādi, kas ir tuvāki pēc pasaules izjūtas un dvēseliski saprotamāki. Pirms kādu nosaucu, jāņem vērā tā informācija un vide, kurā es kā mūziķis esmu izaudzis. Jāsaka, ka, augot šajā dzelzs priekškara pusē, informācijas bija mazāk nekā nepietiekoši. Galvenais uzsvars tika likts uz padomju mūziku. Par moderno Rietumu mūziku ziņu nebija. Un pie tiem apstākļiem no 20. gadsimta komponistiem visaugstāk vērtēju Dmitriju Šostakoviču. Ja mēs runātu par mūzikas vēsturi kopumā, tad arī es varētu nosaukt tikai divus trīs autorus. Kas attiecas uz latviešu mūziku, tad uzreiz gribu sacīt, ka tikai 20. gadsimtā latviešu mūzika ir kļuvusi profesionāla. Un šis ir pirmais īstais latviešu profesionālās mūzikas gadsimts. Man ir savi favorīti arī latviešu mūzikā – Emilis Melngailis un Alfrēds Kalniņš no klasiķiem, no jaunākiem un modernākiem laikiem – Pēteris Plakidis un Pēteris Vasks.
Pēdējā laikā ir sarucis akadēmiskās un klasiskās mūzikas klāsts ierakstos. Vai ir apdraudēta tās popularitāte?
– Man ir pārliecība, ka proporcionāli nekas nemainās. Akadēmiskā māksla vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk elitāra šā vārda pozitīvajā nozīmē. Māksla vispār ir elitāra parādība sabiedrībā. Jebkura māksla. Mēs redzam, ka ir masu kultūras un ir elitārais kino. Kaut vai viens piemērs: Alēna Renē «Pēdējā vasara Marienbādē» ir izcils kinematogrāfijas mākslas darbs, bet plaša publika to nemaz nezina. Līdzīgi ir ar mūziku. Cikliski pat palielinās auditorija modes iespaidā. Arī klasiskās mūzikas paraugiem. Piemēram, nāk modē opera… Kaut kādu iemeslu dēļ tā pēkšņi kļūst moderna. Ja aplūkojam pilnīgi citu sektoru – popmūziku – , tad, pēc manām domām, 95 procenti no tās ir masu kultūra – pieprasītā, ejošā, funkcionāli vajadzīgā. Un atkal ir šie pieci procenti, kas pieder elitārai mākslai. Tā varētu būt «Yes», «King Crimson» un citu mūzika, pat tāda smagā roka grupa kā «Deep Purple». Šīs grupas ir pilnīgi nesalīdzināmas ar masu kultūras produkciju. Es pat nerunāju par «Bītliem» («The Beatles»), kas ir tīri elitāri.
Skaidrs, ka rokmūzika ir 20. gadsimta fenomens, bet vai pēc klasikas kanoniem rakstītā mūzika ir pakļauta mūsdienu iespaidam?
– Protams, ka ir, jo cilvēka pasaules izjūtu neizbēgami veido laiks un vide, kurā viņš dzīvo. Kaut vai tīri ārišķīgās 20. gadsimta atšķirības vidē, ko piedāvā tehnikas progress. Pasaule vizuāli ir citāda, tāpat cilvēka uztvere. Un arī mākslinieku pasaules izjūta atspoguļojas tajā, ar ko viņi nodarbojas. To nevar apiet.
Daudzi jūsu radītajā mūzikā – akadēmiskajā un popdziesmās – saklausa īpašu latviskuma klātbūtni, folkloras ietekmi. Vai to iespaidojusi vide, vai arī tas ir paša ieprogrammēts?
– Es domāju, tas ir neapzināti. Neapzināti tādā ziņā, ka es dzīvoju Latvijā. Te esmu piedzimis, uzaudzis, kontaktējies ar visu, studējis latviešu mūziku. Tie ir visi manas konkrētās vides faktori plus tas, ko līdz šim esmu apjautis intuitīvi, instinktīvi, bet šodien jau varu formulēt. Mans vislielākais iedvesmas avots ir latviešu tautas mūzika. Tā man ir visabsolūtākā, visaugstākā mūzikas valoda. Šodien to apzinos, agrāk nojautu, un tas izskaidro to, kādēļ pie tās vienmēr esmu turējies.
Un atkal par popmūziku šai kontekstā… Tomēr «Līvi» rada un izpilda amerikāniskas vai «Prāta vētra» – angliskas izcelsmes mūziku. Vai tas var apdraudēt latvietības vidi, nacionālo identitāti?
– Šīs bažas – tas, ka globālā masu kultūras ietekme var būt postoša nacionālajām pasaules izjūtām – tagad satrauc visu Eiropu, īpaši Franciju. Es domāju, ka ir tāda ietekme, jo masu kultūras pamatā ir viens mērķis – aptvert pēc iespējas lielāku tirgu. Tiek piedāvāts tādā mērā nivelēts produkts, kuru pieprasa pēc iespējas plašāka auditorija. Un loģiski, jo plašāka auditorija, jo vairāk samazinās tās sastāvdaļas identitāte. Nacionālās kultūras pazīmes noārdās, un tas ir bīstami. No citas puses, tā ir modes lieta, un ir tā saucamie modes cikli. Nav tā, ka izveidosies pasaules standarts un tas paliks uz mūžiem. Nē, mode prasa maiņu. Ja nemainās, tad pazūd. Un nākamajā ciklā tā pati mode var stimulēt nacionālas identitātes uzplaukumu. Tas ir bīstami, taču lielas briesmas es tur nesaskatu.
Bet vai komercija var nonivelēt sabiedrības gaumi?
– Nevar. Man tas nešķiet tik spēcīgs instruments, kas cilvēka dabu varētu izmainīt.
Kurp ejam mūzikā?
– Neprognozēju. Tā nav mana funkcija. Es cenšos mūziku radīt, un man ir viens vienīgs kritērijs – vai tas, ko es daru, man pašam ir pieņemams, vai nav. Kontroles elementi ir mana gaume, tas, kādu es vēlos mūziku. Tā ir dimensija, kuru varam saukt par intuitīvu. Mehānisms, kas izvērtē to, ko radu: ko varu atzīt par savu, ko gribētu atzīt par savu, ko es esmu ar mieru atzīt par savu.
