Lepnums un prieks par savējiem – šīs izjūtas visspilgtāk pārņēma Jelgavas 4. vidusskolas 70 gadu jubilejas absolventu salidojumā. Prieks satikt klasesbiedrus, skolotājus. Lepnums, ka mūs visus vieno piedzīvotais un sasniegtais.
Jā, tā ir mana skola – šādu ar lepnumu paustu apgalvojumu vakara gaitā varēja dzirdēt ne reizi vien. Un pat tie, kas ne tuvu nebija šīs skolas audzēkņi, ar tādu šoreiz atļaujošu sirsnību atzina – labi, labi, jūsējie arī ir tīri neko. Kā grupa «Prāta vētra», kas videosveicienā atcerējās mūžseno sacensību starp 1., 2. un 4. «videni» (un kurš gan to neatceras). Smiedamies viņi sprieda, kā reiz pa kluso svētdienā pa lodziņu līduši 4. skolas sporta zālē, lai uzspēlētu «basi», bet tur viņus uzreiz notvēris toreizējais skolas direktors. Gluži tāpat es atceros, kā māsīca mani paņēma līdzi uz pirmo «diseni» manā dzīvē, stāstot, ka tur uzstāsies kaut kāda vietējā grupa «Prāta vētra». Šādas atmiņas un pavisam sīkas nianses no mācību gados piedzīvotā ir tieši tas, kas katram uz laiku laikiem ļauj neaizmirst savu skolu, skolotājus, pirmos draugus, mīlestību.
Tā mūsu klasei vienmēr pavisam īpaši būs klausīties skolas koru izpildītās dziesmas par ziediem, ko Līga sakomponēja, mācīdamās 12. klasē, bet Kārlis vārdus speciāli žetonvakaram uzrakstīja, būdams vēl vienu klasi zemāk. Katrreiz atskanot tagad jau skolas himnas vārdiem «Kad diena aust, tev neapjaust, kāds vakars pienāks un kad nakts mūs sauks…», mūsējiem sirds ietrīsas. Tas liek atcerēties gatavošanos žetonvakaram, mēģinājumus, kuros dziedāja pat tie, kas nedzied, un satraukumu pirms pašas uzstāšanās. Tādas atmiņas un asociācijas, kas liek atcerēties savu skolu, ir katram. Kādam tās ir sporta stundas, citam teātra izrādes, vēl kādam piedzīvotais klases ekskursijās, bet kopā tie visi ir kā mazi mozaīkas gabaliņi, kas veido Mūsu skolu. ◆
