Pēc lieliskā starta, kas deva desmito vietu pasaules junioru čempionātā, Jelgavas Ledus sporta skolas trenera Romana Panteļejeva audzēkne četrpadsmitgadīgā daiļslidotāja Diāna Ņikitina atkal sastopama Teteles pamatskolā, kur jāsteidz atgūt treniņu un sacensību dēļ 7. klases programmā iekavētais, un, protams, ik dienu arī uz «sava ledus» Jelgavas hallē, kur pēc nodarbības viņa ar smaidu piekrīt īsi pastāstīt par ceļu līdz patlaban savam rekorda rezultātam – 148,68 punktiem tiesnešu vērtējumā.
– Sacensību tiešraidē izskatījās, ka tā pa īstam pasmaidīji tikai tad, kad izvēles slidojums bija galā?
Mēģināju smaidīt arī programmas laikā, bet, kad nāca lēcieni, tad tiešām tikai koncentrējos uz tiem. Drusku bail bija.
– Kā pati vērtē savu slidojumu un vērtējuma punktus? Šķiet, ka iepriekš esi nopelnījusi arī vairāk.
Varētu noslidot drusku labāk, bet vērtējums bija atbilstošs. Beigās bez ieskaites palika viens kombinētais grieziens, ja tas sanāktu, iespējams, būtu tikusi par vietu augstāk. Īsajā programmā man 53 ir bijis, un februārī sasniedzu 155,44 punktus starptautiskās sacensībās Miškolcā, bet pasaules junioru reitingā, kur ņem vērā tikai «Grand Prix» un pasaules čempionātus, savu rekordu tagad paaugstināju par trim ballēm.
– Kad tu saprati, ka gribi būt daiļslidotāja?
Kad vecmāmiņa man četru gadu vecumā uzdāvināja pirmās slidas un tētis iemācīja, kā atsperties. Kopš tā laika man patīk slidot un treniņos uz ledus katru dienu strādāju ar prieku. Vispirms skolojos pie treneres Olgas, bija arī trenere Anna un trenere Gaļina. Arī treniņi pa šiem gadiem notikuši dažādās vietās – Rīgā, Ventspilī, Ogrē, Ozolniekos, līdz pirms gadiem četriem pieciem pārnācu uz Jelgavu pie Andreja Brovenko un Romana Panteļejeva.
– Pirms pasaules čempionāta vairākas nedēļas pavadīji Sanktpēterburgā?
Jā, ar vecāku un Jelgavas Ledus sporta skolas atbalstu man ir sagādāta ļoti laba iespēja palaikam trenēties pie Jūlijas Kuļibanovas Sanktpēterburgā, kur esmu bijusi jau daudzas reizes. Treneres Jūlijas vadībā es papildināju tehniskās iemaņas, sāku lēkt trīskāršos lēcienus. Arī tagad viņa man ir devusi uzdevumus, kurus šeit jau trenera Romana vadībā cenšos izpildīt.
– Vai «mājas ledus» ir atšķirīgs no citur pieredzētā?
Jelgavas Ledus hallē tas ir cietāks, gatavots galvenokārt hokejistu vajadzībām. Sacensībās Tallinā bija mīkstāks, īsts daiļslidošanas ledus, kas tevi «vizina», un pati halle patīkami siltāka. Sanktpēterburgā savukārt interesanti, ka treniņos esi kopā ar citiem spēcīgiem daiļslidotājiem, vari arī viņus pavērot un mācīties. Jelgavā cīnāmies paši ar sevi, un tas ir pats grūtākais.
– Latvijā tagad esat divas daiļslidošanas līderes – tu un par tevi mazliet vecākā rīdziniece Angelīna Kučvaļska, kas nesen izcīnīja septīto vietu Eiropas čempionātā pieaugušo konkurencē.
Jā, viņai jau ir 16 gadu, kad var startēt pieaugušo sacensībās. Bet par sāncensību tikai priecājos, tā palīdz meistarības izaugsmē – man gribas viņu sasniegt, viņai mani.
– Iepriekš gāji 6. vidusskolā ar krievu mācību valodu, tagad izvēlējies Teteles pamatskolu, vai nav grūtāk mācīties latviski?
Daiļslidošanas prioritātes noteica arī skolas maiņu – tā kā bieži esmu prom nometnēs un sacensībās, šajā skolā ir lielāka pretimnākšana, lai varētu sagatavoties un pildīt vajadzīgos darbus individuāli. Mans vectētiņš ir latvietis, esmu gājusi latviešu bērnudārzā, varbūt runājot kāds vārds tajā brīdī piemirstas, bet kopumā valodas problēmas nejūtu.
– Kāds ir tavs ikdienas treniņu režīms un kādi tuvākie sacensību plāni?
Trenējos katru dienu – pirmdien, piektdien, sestdien un svētdien pa vienam treniņam, otrdien, trešdien un ceturtdien – divi. Sanktpēterburgā dienā bija divi ledus treniņi, tad vēl horeogrāfija un «sausais» treniņš fiziskajai sagatavotībai. Jelgavā tā nesanāk, un galvenokārt tāpēc, ka nepietiek laika. Tuvākās svarīgās sacensības, kurām gatavosimies arī treniņnometnē vasarā Valmierā, būs «Volvo Grand Prix» tepat Rīgā, pēc tam jau nākamo izvēli noteiks treneri un Latvijas Slidošanas asociācija. ◆
