Pretēji prognozēm 1. decembrī Saeima itin viegli bez būtiskām korekcijām galīgajā lasījumā akceptēja nākamā gada «attīstības» budžetu.
Pretēji prognozēm 1. decembrī Saeima itin viegli bez būtiskām korekcijām galīgajā lasījumā akceptēja nākamā gada «attīstības» budžetu. Ilgi nekavējās arī kreisi apskaidroto analītiķu Augstā vēsts. Līdz ar stingras fiskālās politikas plāniem koalīcija attīstību sola nevis tautsaimniecībai, bet lielkapitālistiem, proti, pati sev. No nodokļu politikas iestrādēm izriet, ka valdības nodokļu jūgs paredz vien tādu uzņēmēju brīvlaišanu, kuru īpašumi augšupceļas iz zemes ar lielu kadastrālo vērtību un augstu kotējas pēc bilances un kapitālieguldījumu parametriem: it kā uzņēmējdarbības veicināšanai noteikts īpašuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju samazinājums; vienlaikus daudzu citu nodokļu likmes ir paaugstinātas; valsts ieņēmumi un sadale ir centralizēta; no otras puses, valsts investīciju programmas finansējums ir apdalīts.
Ierindas firmturi, par divmiljongalvaino vienkāršo ļautiņu pulku nerunājot, tā arī nīkuļos, arvien piezemētāk sapņojot par valsts un ārvalstu kapitāla investīcijām, kuru piesaiste budžetā paredzēta uz papīra, kā arī par sociālajām garantijām, kas vispār neesot paredzētas. Vispārējo sociālo netaisnību ignorējot, valdība taisnojas, piesaucot fiskālo deficītu, kas nezin kādēļ budžetā noteikts ne lielāks par 2% no IKP.
Saprotams, ja apskaidrība par budžeta problēmas būtību paģērēta mītiskajā sākotnē, baltu miglu var pūst. Bet Dievs ar miglu pašu deficītbudžetu taisītāju galvās, ja caurumi budžetā vīd skaidri un gaiši, bet apskaidrojoties galvas arvien meklē un atrod «ārējos faktorus», ar kuriem lāpīt robus tiklab budžetā, kā «ekmiglas» un deficītbudžetu taisītāju galvās ekonomikas attīstības saprašanā! Budžeta apspriešanā opozīcijas runasvīri var tāpat vien tikai daudz piedalīties, jo galvenais ir sludināt jeb, kā tautā saka, blietēt.
Tiešām der zināt, ka Saeima, deficītu i nepalielinot, itin labi varējusi vispārpieprasītās sociālās garantijas piedāvāt – ja vien deputāti būtu pratušies nevis dzeramtirdzniecību apnodokļot, bet fundamentālajam finansu iztrūkumam un pieprasījumam atbilstoši fundamentālas importa nodevas izsludināt. Jo (uzmanību!) kam mums sveša prece par svešām cenām un andelmaņu starpnieku lērums? Paši ēdam, paši ražojam.
Nav īsti zināms, cik simti tūkstošu mūsu valstī jau pārgājuši uz naturālo saimniekošanu, bet, ja vēl pārsimts tūkstošiem būs jāpāriet, Rubika pieteikto sociālo revolūciju arī piedzīvosim. Bet, tā kā sociālistu dumpošanās kā pirmos izdīdīs tieši lielkapitālistus, – kur problēmas? Gan jau Bojārs vai Ādamsons zinās Alfrēdu un Petroviču varu tā pārņemt, ka pēcrevolūcijas sociālisms ar visiem tā labumiem atlēks.
Paldies Dievam, budžeta normatīvos nav iebalsots prioritāšu lērums, sākot ar investīciju pieburšanu, makroekonomikas spontānu atveseļošanu, jaunu parādu netaisīšanu un beidzot ar pulka sociālo garantiju piesolīšanu daudzcietušajai Latvijas tautai. Lielās līnijās prioritātes budžetā pamatotas pietiekami sakarīgi un skaidri, par ko liecina arī Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda ekspertu atzinumi, no kuriem lielā mērā būs atkarīgs ekonomikas attīstībai nepieciešamās investīcijas. Apakšpartijām, kā jau minēts, pareiza kapitālieguldīšana dikti rūp, bet par tādām atziņām – ne silts, ne auksts. Gana smagmes kreisajiem jānes, ja viņus nomoka varas mazummānija un, kā to pierāda reitingošanā palaistās tenkas par labējo lielkapitāla savrupbriešanu, koalīcijas vienprātība, budžetu pieņemot. Pēdējais liecina, ka, par spīti ielaistajam privatizācijas kašķim un matu skaldīšanas tradīcijām valodas likuma un integrācijas koncepcijas disputos, pozīcija, ja grib, var vienoties konstruktīvai lemšanai.
Valdības stabilitāte, protams, ir ne mazāk nozīmīga saimnieciskā progresa ķīla kā jēgpilns budžets – īpaši, ja varas alternatīvas neko saprātīgu nesola. Kreisajie pagaidām vīlušies nevis savos populisma principos, bet masu apvārdošanas taktikā. Raugi, kā viens «sociķis» Baldzēns nule cierē sevi ar visu sociāldemokratizēšanas platformu maķenīt pa labi pavest, jo, kas zina, varbūt vēl ilgi pie varas un modē nebūs tādi kā viņš. Krietni labāk par to padomājis parlamentārās «pestīšanas armijas» komisārs Ādamsons, kurš šā brīža ministru grēkošanu pedofilijā tā noorganizēs, ka visi ministri kā viens no kauna zemē ielīdīs, bet valsts prestižu glābs vien svaigi šķīsta «sociķu» valdība.
Cik tad nu ilgi darbaļaudis ticēs leiputrijas mesijām, kas sludina to, ko nevar ieviest, jo sociālā taisnīguma vārdā parādos iegrābties rokas par īsām. Bet, ja mandātu par maz, var paļauties uz tādiem ārējiem faktoriem kā Krievzemes krīze vai Kremļa šovinistu sankcijas, kas koalīcijas saimniekošanas plāniem nudien pāri stāv.
Jo vairāk budžeta plāni nepildīsies, jo vairāk sevi pieteiks tāda attīstība, kāda vien kreisajo prātiem pielon. Tad nu par savu vienprātību trejpartiju biedri visi kā viens arī atbildēs, bet pie varas grožiem reāli simboliskā valsts plāna komitejā sēdēs «sociķu» izcilības un pa kādam Jurkānam vai Paulam. Maizes tad pietiks visiem, jo prakse taču rāda, ka pat totāla ekonomikas atkarība no ārējiem faktoriem netraucē labi paēst.
