Ja par Ziemassvētku brīnumiem mēs runājam, tad varbūt tu iedomājies tā – kaut kur augstu, augstu mākoņu cietokšņos, kur pat zvaigznes ne dzimst, ne dziest…
Ja par Ziemassvētku brīnumiem mēs runājam,
Tad varbūt tu iedomājies tā –
Kaut kur augstu, augstu mākoņu cietokšņos,
Kur pat zvaigznes ne dzimst, ne dziest,
Ne savādāk gaist,
Ir stājies mūžīgais vējš,
Un, no brīnumiem piepūties vaigos,
Tas klusē – klusē no brīnumiem.
Klusē viss, kas pāri, kas taipus un zem tā.
– Vai var to klusumu dzirdēt? – tu jautā.
Var! Tu pacel acis un dzirdi, kā
Maršē vēji debesu gaņģos, tu dzirdi, kā iešķiļas šķila
Un sprakšķ kamīnā tavā. Tu taču dzirdi, kā
Uzliesmo tā, spoži mirdz un bez dūmiem plēnē.
Tāpat svece – bez skaņas dakts norij guni. Un
Šajā nakts pamiera paktā
Vaska asaras cementē, smejas.
Paveras plaukstas, un, raugi, delnā viz brīnums,
Un zini,
Tas nemirdz tev vienam –
Ja visi pasaules ļaudis šai naktī paceltu rokas,
Kāds kosmosā padomātu
– Re, kur piedzima zvaigzne!
