Sandra Kalniete: Esmu pārliecināta, ka šoreiz vairs nebūs iespējams nākamo prezidentu atrast zoodārzā vai kādā bankas seifā.
Eiroparlamenta deputāte no Latvijas Sandra Kalniete jau otro termiņu pārstāv mūsu valsti, cenšoties aktīvi un publiski pamanāmi iestāties par dažādām Latvijas interesēm. S.Kalniete ir arī minēta starp nākamā Valsts prezidenta kandidātiem. Sarunā ar «Ziņām» politiķe vaļsirdīgi atzīst – viņai nav cerību tikt ievēlētai šajā amatā, tomēr viņa vēlējusies izkustināt minēto jautājumu no nulles punkta un rosināt politiķus atbildīgi izvēlēties labāko kandidātu.
– Jūsu vārds izskanējis publiskajā telpā kā iespējamā kandidatūra uz Valsts prezidenta amatu. Esat izteikusi gatavību kandidēt, ja jūs izvirzīs. Kādēļ to vēlaties?
Atklāti sakot, redzot šīs diskusijas, kas bija un vienlaikus nebija par Valsts prezidenta amatu, izšķīros savā ziņā pati pieteikt sevi uz šo amatu, lai izkustinātu jautājumu no mirušā punkta. Prezidenta vēlēšanas būs pēc dažiem mēnešiem, taču nekādas skaidrības par iespējamajiem kandidātiem vispār nebija. Tādēļ varu būt gandarīta, ka pēc mana pieteikuma process ir paātrinājies un valdības partiju politiķi apņēmušies savlaicīgi vienoties par kopīgu kandidātu.
– Cik atceros, nekad nav bijis vienotas nostājas par vienu kandidātu. No otras puses – vai nebūtu pareizi tomēr izvirzīt vairākus kandidātus, lai tad viņi apliecina, kurš ir labākais, piedāvā savas priekšvēlēšanu programmas par ekonomikas attīstību, ārpolitiku, citiem jautājumiem un tad gūst vairākuma atbalstu?
Būtiski atcerēties, ka Latvija ir parlamentāra republika, kurā nav arī prezidenta tiešo vēlēšanu. Turklāt Valsts prezidentam nav ekonomiskas varas un viņš par savu darbību politisku atbildību nenes – viņam vairāk ir valsti reprezentējošās funkcijas. Taču šodienas ģeopolitiskajā situācijā politiķi saprot, ka Valsts prezidentam jābūt vienojošai figūrai, kas spēj labi pārstāvēt valsti starptautiski. Un tieši tādēļ ir labi, ka sabiedrībā īpaši aktualizēta diskusija par to, kādam vajadzētu būt nākamajam Valsts prezidentam – kādām zināšanām, kompetencēm viņam jāpiemīt.
– Diskusija sabiedrībā ir gana laba lieta, taču – kur ir garantija, ka beigu beigās tāpat «tas īstais» netiks izraudzīts kādā zoodārzā vai kur citur? Sen jau pierasts, ka politiķiem diezgan maz interesē sabiedrības viedoklis…
Tā gluži nav. Politiķi aizvien vairāk saprot, ka sabiedrība kļuvusi daudz gudrāka, ilgāk atceras viņu darbus un attieksmi dažādās situācijās. Turklāt lēnām jau tuvojas arī nākamās pašvaldību un Saeimas vēlēšanas. Un cilvēki ir sapratuši savu varu ietekmēt politiķus tieši vēlēšanu laikā. Tādēļ esmu pārliecināta, ka šoreiz vairs nebūs iespējams nākamo prezidentu atrast zoodārzā vai kādā bankas seifā. Nav gan īsti reāli sagaidīt, ka prezidents būs pilnīgi neatkarīgs jeb bezpartejisks. Manuprāt, ir visai loģiski, ka gan Guntis Ulmanis, gan Andris Bērziņš nāca no politiskās partijas. Arī nākamais prezidents varētu būt ar partiju politikas pieredzi. Protams, kandidātam vajadzētu būt starptautiskai pieredzei, ļoti labā līmenī jāpārvalda kāda no Eiropas lielajām valodām. Nenoliedzami svarīga ir prezidenta komunikācija ar sabiedrību kopumā – kā viņa komanda spēj to veidot.
– Pašlaik visi gari un plaši izrunājas par dažādajām īpašībām, kādām vajadzētu būt prezidentam. Bet laiks rit. Manuprāt, daudz svarīgāk būtu jau tagad sākt minēt konkrētus cilvēkus.
Es uzreiz varu nosaukt vairākus, no kuriem daļa jau pieminēta publiski, – Saeimas deputāts Ojārs Kalniņš, eiroparlamentārieši Sandra Kalniete un Roberts Zīle, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa, ministrs Raimonds Vējonis. No personībām ārpus partijām minētu politoloģi Žaneti Ozoliņu un Juri Rubeni.
– Un kas notiks, ja neviens no minētajiem negūs vajadzīgo atbalstu? Meklēsim atkal kādu malā? Izskanējis viedoklis, ka šobrīd nav neviena labāka kandidāta par eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Pat dzirdēts – ja nebūtu viņas cienījamā vecuma, jautājums par kandidātu atkristu pats par sevi.
Diemžēl Latvijas politikā ir ļoti raksturīga greizsirdīga deķīša raušana uz savu pusi – ja jau mūsu partijas kandidāts netiek virzīts, tad neļausim to darīt arī konkurentiem. Ja nu tiešām nonāksim situācijā, kad neviens no pirmajā vēlēšanu kārtā izvirzītajiem kandidātiem negūs vajadzīgo atbalstu, nāksies meklēt kandidātus starp jau bijušajiem prezidentiem. Domāju, ja nu tiešām visi striķi trūks, Vaira Vīķe-Freiberga neatteiktu šādā situācijā savu darbu valsts labā.
– Šīs visas ir Rīgas politiskās kaislības. Cilvēki reģionos sen nejūt, ka ir vajadzīgi politiķiem, ka viņu viedoklis vispār kādam ir svarīgs. Faktiski nē – viņi ļoti izjūt vajadzību pēc sevis – pirms kārtējām vēlēšanām. Bet patiesībā šiem cilvēkiem pat nemaz nav iespēju neko ietekmēt.
Pēdējās Saeimas vēlēšanas īpaši apliecināja, cik liela vara ir dota katra vēlētāja rokās – svītrojumu un krustiņu likšanas iespēja kardināli mainīja ne viena vien politiķa iespēju iekļūt parlamentā. Un cilvēki šo savu varu beidzot ir apzinājušies. Viņi iet ar konkrētu lēmumu – to kandidātu Saeimā vēlos redzēt, bet šo – kategoriski nē. Arī politiķi apzinās, ka vairs nevar neņemt vērā sabiedrības viedokli, jo tas var dārgi atspēlēties nākamajās vēlēšanās.
Es daudz braukāju pa reģioniem, lai tiktos ar vēlētājiem, stāstītu par Eiropas Savienības lēmumiem, mūsu iespējām. Taču skarbā realitāte ir tāda, ka bieži uz tikšanos atnāk vien pāris cilvēku. Jā – ja ierodas plašāk pazīstams politiķis, varbūt sanāk lielāks skaits, bet, ja politiķis nav plaši pazīstams, cilvēkiem viņš neinteresē. Protams, katram ir sava ikdiena, savas problēmas. Cilvēki visu šo gadu laikā ir noguruši gaidīt labākos laikus, nemitīgi saskaroties ar grūtībām ikdienas izdzīvošanā. Tādos brīžos varbūt ir diezgan sarežģīti stāstīt cilvēkam mazā lauku ciematā, kādā veidā Eiropas Parlaments sadalīs vienu miljardu eiro, piemēram, lauksaimniecības atbalstam, ja šim cilvēkam svarīgāk šķiet, kā nopelnīt kaut vai minimālo algu, lai pabarotu savu ģimeni. Taču mums visiem ir jāsāk vairāk saprast, ka nauda, kas tiek atvēlēta konkrētas nozares atbalstam Latvijā, gan tieši, gan arī pastarpināti paaugstina ikviena cilvēka personīgo labklājību. Jā – ne uzreiz par simtiem vai tūkstošiem eiro, tomēr arī dažu desmitu eiro pieaugums ir būtisks.
– Simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju sen atmetuši ar roku cerībai uz dzīves uzlabošanos Latvijā un aizbraukuši uz dzīvi ārzemēs, kur pelna iztiku. Tas ir zaudējums valstij, iespējams, neatgriezenisks.
Jā, šie cilvēki ir zaudējums Latvijai. Taču viņiem visiem šeit palikuši tuvinieki – daļu nopelnītā viņi sūta mājās palikušajiem, kas tērē šo naudu šeit, veicina ekonomikas attīstīšanos. Un, esmu pārliecināta, daudzi atgriezīsies Latvijā ar jaunām idejām un jaunu pieredzi.
– Šo naudu taču neiegulda biznesā, ražošanas attīstībā – tā vienkārši tiek samaksāta par dažādiem pirkumiem. Faktiski turpinās patēriņa sabiedrības attīstīšanās, tērējam naudu ārvalstu uzņēmējiem piederošajos lielveikalos.
Mūsdienu ekonomika jau sen vairs nav tāda, kā agrāk bijām pieraduši. Mēs taču ne tikai pērkam preces veikalos, mēs pērkam arī dažādus pakalpojumus – ejam pie friziera, zobārsta, labojam automašīnas, remontējam dzīvokļus vai iegādājamies mājas. Tas viss lielākoties ir Latvijas vietējais bizness, kas nopelna, sniedzot pakalpojumus. Arī vietējie lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji nopelna, ja no viņiem tiek nopirktas preces par naudu, ko mājās atsūtījuši ārzemēs strādājošie. Mēs esam izdzīvojuši ļoti smagu krīzi un atkal spējam attīstīties. Latvijas ekonomika patlaban ir viena no straujāk augošajām Eiropas Savienības valstu vidū. Ja mēs nebūtu latvieši ar sev raksturīgo mentalitāti, mēs noteikti lepotos ar savu valsti. Lepotos ar to, ko esam šajos divdesmit neatkarības gados paveikuši, sasnieguši, pārvarējuši. Taču aizvien lielākajai daļai ir raksturīga vaimanoloģijas attieksme pret dzīvi. Mums ir daudz veiksmīgu uzņēmēju, daudz pozitīvu piemēru. Mēs to nez kādēļ nepamanām, negribam ar to lepoties. Tā vietā labprātāk gaužamies, ka viss mums ir slikti. Bet paskatieties, cik īsā laikā faktiski esam spējuši atkopties no Krievijas noteiktajām pretsankcijām Latvijai. Mūsu uzņēmēji pusotra gada laikā spējuši atrast jaunus realizācijas tirgus, un patlaban notiek aktīvs darbs šo tirgu apgūšanā.
– Vai tiešām šajā situācijā vainojama mūsu mentalitāte?
Mums ir arī raksturīgi meklēt dažādus slēptus negatīvus motīvus, taču nevēlamies saskatīt labi saredzamos pozitīvos motīvus – te ir runa gan par politiķu lēmumiem, gan uzņēmēju idejām. Ir jāiemācās saskatīt līdzcilvēkos labo, nevis katru uzlūkot ar aizdomām.
– Neesam tikuši vaļā no kalpu sindroma?
Iespējams, arī tas. Varbūt mums aizvien ir nostalģija pēc kāda saimnieka, kas visu nosaka un ne par ko pašiem nav jādomā. Taču ir jāspēj mainīt savu domāšanu – katram jātiecas pašam kļūt par labu saimnieku. Pašam veidot un vadīt savu dzīvi, nevis gaidīt, kad kāds pateiks priekšā, kas un kā jādara. Vienlaikus būsim reālisti – nevar ar vienu pieņemtu neatkarības aktu pēkšņi izmainīt 50 totalitārisma gados iedzītu domāšanu. Turklāt tas nav tikai pie mums Latvijā, līdzīga situācija ir arī citās Austrumeiropas valstīs. Demokrātijas sniegtās iespējas un pienākumi ir jāapgūst, un tas nenotiek īsā laika posmā. Bieži jānomainās paaudzēm, lai mainītos domāšana.
– Mums ir vēl viena būtiska problēma – politisko partiju pārpilnība… Un nav īsti stabila un konstruktīva piedāvājuma vēlētājam, kuram ir grūti pieņemt loģisku lēmumu. Apziņā sēž tāda kā nolemtība, ka nav jēgas pat vēlēt.
Bērns zina, ko negrib, bet nemāk to īsti pateikt. Savā ziņā arī mūsu sabiedrība vēl ir tādā pusaudža attīstības stadijā, vienlaikus jau protot atšķirt kvalitatīvu piedāvājumu no tukšiem solījumiem. Uzskatu, ka pašreizējā balsošanas sistēma ļauj nodrošināt reālas vēlēšanas, nevis teātri. Notiek sacensība starp personībām, pat vienas partijas sarakstā. Jā, esam šo gadu laikā ļoti daudz pieļāvuši kļūdas, bijuši grūti periodi, krīzes, taču visā šajā procesā esam daudz mācījušies, apguvuši demokrātijas sniegtās iespējas. Aizvien vēl varam dzirdēt frāzes: vai vispār ir bijis tā vērts – šie neatkarības gadi… Jā, bijis jāpieņem daudz sāpīgu un nepatīkamu lēmumu, taču tas viss bija nepieciešams, lai pārietu no kādreizējās plānveida ekonomikas uz stabilu tirgus ekonomiku. Varbūt šis arī ir iemesls, ka joprojām trešdaļa sabiedrības faktiski ir ārpus politiskajiem procesiem. Pagaidām mums nav izdevies izveidot stabilas un spēcīgas politiskās partijas, kurām cilvēki uzticētos un kuras atbalstītu ne tik daudz pēc nacionālā principa, cik pēc to labējām vai kreisajām idejām. Turklāt arī tā saukto kreiso partiju iestāšanās par zemiem nodokļiem, lielām algām un dažādām sociālajām garantijām neiztur nekādu kritiku, jo šīs lietas nav savstarpēji savienojamas. Taču daļa sabiedrības to vēl īsti neapzinās – nu nav iespējams noteikt zemus nodokļus, kas nozīmē zemus ienākumus budžetā, un vienlaikus nodrošināt bez maksas dažādus sociālos pakalpojumus. Tam vienkārši nebūs līdzekļu.
– Pašlaik ļoti daudz tiek runāts par Krievijas draudiem Baltijas, tajā skaitā Latvijas, drošībai. Vai mums ir tiešām nopietns pamats uztraukties?
Jau gadiem esam izjutuši pastiprinātu Krievijas interesi par Latvijas iekšpolitiskajiem procesiem, iespēju tos kaut kādā mērā ietekmēt. Arī kādreizējais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs tikko ļoti konkrēti atzinis, ka Krievijai vienmēr bijusi interese par iespēju ietekmēt kaut kādā mērā Latvijas politiku. Tagad mēs uzzinām, ka Latvijā atsevišķas organizācijas un cilvēki saņēmuši finansējumu no Krievijas, lai īstenotu šeit kādas Maskavai izdevīgas aktivitātes. Tās ir vairāk nekā 100 organizācijas, un rodas jautājums – kādiem mērķiem, kurš un kam ko maksājis? Paradoksāli, taču Austrumeiropas valstis jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un citās organizācijās regulāri cēla trauksmi par Krievijas agresīvo politiku attiecībā pret rietumiem. Līdz pat 2014. gada februārim neviens īsti negribēja mūsu teiktajā ieklausīties, kamēr pasaule nepiedzīvoja Krimas okupāciju. Tāpēc jau arī Latvijā sen diskutējam par dažādām drošības iespējām. Atcerieties – cik sen tiek runāts par nepieciešamību nodrošināt Latvijas energodrošību, izveidojot alternatīvas Krievijas energoresursu piegādēm. Un ir pat komiski klausīties tajos cilvēkos, kuri uzsver, piemēram, Krievijas gāzes izdevīgo cenu, ja zinām, ka patiesībā Latvija par gāzi Krievijai maksā ievērojami dārgāk nekā Vācija. Tur ir ko padomāt.
– Un kā ar iekšējo drošību? Šogad daudz mierīgāk nekā citus gadus aizvadīts 16. marts, vēl gaidāmas 9. maija svinības. Ir gan sajūta, ka tie, kuriem patiešām šie datumi svarīgi, labprāt nemaz tik skaļi tos nepieminētu, ja nebūtu šo datumu neloģiskās politizācijas.
Mana dziļa pārliecība – tiem, kuri karojuši, šie datumi nozīmē pavisam ko citu nekā tiem, kuri tur iesaistās blakus. Tā ir sirmu cilvēku vēlme atcerēties savus kritušos vai vēlāk mūžībā aizgājušos cīņu biedrus, nevis vēlme kaut kādā veidā publiski sevi apliecināt. Latvijā sabiedrība nav sašķelta, kā to cenšas parādīt atsevišķi politiķi. Mēs Latvijā lieliski mākam sadzīvot neatkarīgi no tautības vai politiskās pārliecības. Politiķiem būtu jāizturas ar dziļu cieņu pret visiem karojušajiem, jo katrs karā iesaistījās citu iemeslu dēļ – gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā. Turklāt abās karojušajās pusēs. Ir brīži, kad īpaši sajūtam, cik ļoti saliedēta ir Latvijas sabiedrība, diemžēl pārsvarā tie ir traģiski notikumi. Piemēram, Zolitūdes traģēdija parādīja, ka šādos mirkļos pazūd nacionalitātes, politiskās pārliecības vai jebkas cits, ko ikdienā saskatām kā atšķirības zīmi. Tajās dienās plecu pie pleca bija dažādu tautību cilvēki, atbalstīja, centās palīdzēt, negaidot neko pretī vai nešķirojot, kāds cilvēks stāv pretī. Es ļoti gribētu, lai mēs nākotnē spētu tieši tāpat sadoties rokās arī mierīgos brīžos. Pārāk daudz Latvijā bijis ciešanu, mūsu zeme divas reizes pēdējā gadsimta laikā ir slacīta asinīm, kad pāri gāja kari. Esam piedzīvojuši represijas ne tikai pret latviešiem, bet pret daudzām citām tautām, kuras dzīvojušas Latvijā. Tāpēc vēlreiz gribu uzsvērt – politiķu atbildība ir izbeigt šīs politiskās musināšanas šauru interešu dēļ, jāspēj apvienot spēkus kopīga nācijas mērķa labā – lai mēs patiešām spētu sasniegt tik ļoti vēlamo labklājību. Taču savstarpējās nesaskaņās to nav iespējams panākt.
– Ko jūs ļoti vēlētos sagaidīt pēc divdesmit gadiem? Kādu gribētu redzēt mūsu valsti?
Lai latvieši lepotos ar savu valsti. Lai beigtu vaimanāt, visu un visus kritizēt un meklēt vainīgos, lai paskatītos daudz tālāk, plašāk. Un apjaustu, ka, arī individuāli paveicot ko īpašu valsts labā vai vienkārši izpalīdzot kaimiņam, nevis apskaužot viņa veiksmi, mēs tiksim daudz straujāk uz priekšu. Es ticu, ka mēs to spējam. Īpaši mani priecē jaunākā paaudze. Vērojot sava mazdēla un viņa vienaudžu attieksmi pret dzīvi, notikumiem un domāšanu, mana ticība vēl vairāk nostiprinās – paies malā mūsu paaudze ar savu daļējo negatīvismu, un jaunā maiņa dzīvos pilnīgi citādi. Brīvāk no savstarpējiem aizspriedumiem un ar pilnīgi citu skatu uz lietām. ◆
