Parasti zivis ķer tas, kas strādā ar pludiņmakšķeri.
Pavasaris ir klāt, un nav ko vairs gulšņāt. Tas attiecas uz tiem copmaņiem, kam ziemas cope pagalam neiet pie sirds, bet, tiklīdz virs galvām nokliedzas pirmie mājup lidojošie gājputni un upēs sakustas ledus, tā šis īpašais vasaras makšķernieks sarosās un sāk pārcilāt inventāra krājumus. Starp citu, par gājputniem. Šad tad aizdomājos par to, vai rudenī putni lido uz siltajām zemēm pārziemot vai uz savām īstajām mājām. Spriežot pēc tā, ka pie mums rodas viņu bērni, iespējams, ka šeit patiešām ir gājputnu mājas, bet tajā pašā laikā bērni dzimst arī «izsūtījumā»…
Uz sudraba bultām!
Kura no Latvijas upēm pirmā katram makšķerniekam liek pavasarī satrūkties un aizdomāties par vimbām? Protams, Venta. Es neapšaubu Gauju, bet tur vimbu ir krietni mazāk un noķerto zivju izmērs ir zivju inspektoriem labs darba lauciņš. Praktiski jau kopš februāra sākuma Ventā sarosījušies copmaņi un kā licencētās, tā no naudas nodevām brīvās zonās mēģina atrast vietas, kur vimbas piestājušas atpūtai, lai nebūtu nemitīgi jāšķērdē spēki cīņai ar palu straumi.
Šoreiz vēl nestāstīšu, kā piebarot un pieturēt uz vietas šīs straujās sudraba bultas, bet pieminēšu dažus faktus tiem copmaņiem, kam nav pacietības gaidīt, bet ir vēlme sameklēt vietas, kur vimbas atrodas pašreiz.
Meklējam aizstraumes vietas
Vimbas pašlaik nav izsējušās pa visu upi un plašā frontē nedodas uz augšu pa straumi, lai sasniegtu to īpašo vietu, kur daba bioloģiski katrai zivij noteikusi pēcnācēju radīšanu. Vimbas mierīgi uzturas aizstraumēs, bedrēs un zem sēkļu joslām, jo tur ir mierīgāk. Līdz ar to katram makšķerniekam, kas nepazīst noteiktās upes gultni, ir visai sarežģīti atrast vietas, kur patiesībā atrodas milzīgs daudzums šo zivju, bet tuvākajā apkārtnē to vienkārši nav. Tas ir kaut kas ļoti līdzīgs plekstu copei jūrā, kad esi atbraucis ar kolēģiem un tiek samests vismaz 10 gruntsmakšķeru, bet zivs atveras tikai uz dažām, kaut arī sistēmas un ēsmas ir pilnīgi vienādas. Vienkāršāk izsakoties – zivs ir jāmeklē. Kā to izdarīt?
Kamēr vimba nav aktīva, meklējam aizstraumes vietas. Un nav svarīgi, vai tur ir bedre vai vienkārši tā atrodas aiz upes pamatstraumes līkuma. Šādās vietās vimbas noteikti būs. Vēl labāk, ja aizstraumes sānos ir padziļinājums. Tur ir ne tikai vimbas, bet arī brekši, sapali un vēdzeles. Marta vidus ir laiks, kad zivis uz barošanos un kustībām ūdenī ir vēl ļoti kūtras. Līdz ar to nodarboties un tērēt naudu iebarošanai nav vajadzības. Drīzāk var sagandēt visu copi, jo zivs nedaudz iekodīs un neliksies vairs ne zinis par jūsu piedāvāto ēsmu uz āķa.
Pludiņš vai gruntsmakšķere
Pašlaik tie, kas brauc uz vimbām ar tādu pašu inventāru kā vēlāk pavasara otrā pusē (aprīlis, maijs), var diezgan droši palikt tukšā. Vimbas cope ir ļoti izsmalcināta. Ar gruntsmakšķeri, turklāt diezgan parupjā sistēmā, šajā laikaposmā pie upes nav ko darīt. Protams, var jau gadīties izņēmums, bet parasti zivis ķer tas, kas strādā ar pludiņmakšķeri.
Varu izstāstīt interesantu gadījumu no šā gada pēdējās copes, kas notika pirms kādas nedēļas. Divatā aizbraucām uz zināmu vietu. Protams, zināšanu līmenis ir pietiekami augsts, lai standarta gruntsmakšķeres neņemtu līdzi. Inventārs – līdz 120 gramu smagi fīderi un pludiņmakšķeres. Iesēžamies jau gadiem pārbaudītā upes krasta vietā un, riktējot rīkus, vērojam upes plūdumu. Ūdens līmenis samērā zems, kas raksturīgs šā gada laikapstākļiem, tāpēc iezīmējas arī zemūdens gultnes reljefa kontūras. Nav tik ierasti pievilcīgās atstraumes pārejas uz bedri, bet gan turpinās sēklis, kas ūdens plūdumā uz leju pāriet aizvien lielākā dziļumā.
Mans kolēģis izlemj sākt ar vieglo fīderi (80 g), savukārt es izstumju sešmetrīgu bolonēzi. Brīdi pārcilāju savas pieredzes atmiņas un uzlieku vienu no «Cralusso» versijas, ar kuru bieži vien esmu veiksmīgi startējis arī Latvijas pludiņmakšķerēšanas mačos. Tas ir tāds īpašs pluds, kas sava izpildījuma dēļ nenāk pie krasta pat straumē. Aptuveni ar 10 makšķeres iemetieniem noregulēju pareizo dziļumu. Tā kā straume nav liela, bet tomēr diezgan jūtama, izvēlos 70 centimetru garu pavadiņu ar plastmasas mormišku košā zaļi dzeltenā nokrāsā. Pludiņa izsvarojums ir seši grami, un, uzspraužot uz āķa motili plus pārīti balto, sāku lēnām vadīt ēsmu uz atstraumes un mierīgā ūdens robežas.
Starp citu, pa to laiku, kamēr ņemos ap dziļuma regulēšanu, kolēģis uz fīdera izvilcis ap 900 gramu smagu vimbu, kas vienā brīdī man liek aizdomāties, vai esmu izvēlējies pareizo makšķeri.
… aizritējusi stunda
Esmu nomainījis savu īpašo pludu pret parasto vimbenieku, ko saucu par cigāru. Plastmasas mormišku nomainījis pret parasto āķi. Tāpat aizgājis līdz praktiskai galējībai un uzlicis 120 centimetru garu pavadiņu. Tajā pašā laikā kolēģis, izvilcis savu vienīgo vimbu, stundas laikā vairs nav redzējis ne copes.
Taču sajūtas un intuīcija saka – zivs te ir, bet kā paņemt? Vēlreiz atlieku atpakaļ straumes pludu, bet šoreiz visu konstrukciju izveidoju tā, ka pludiņa peldspēja ir seši grami, un zem tā uzlieku slīdošo svinu, kas ir par trim gramiem smagāks. Pavadiņas garumu atkal samazinu līdz 70 centimetriem un piesienu atpakaļ plastmasas mormišku ar sestā numura āķi. Šoreiz uz āķa uzsēdinu «polieti» (mākslīgi audzētu mēslu slieciņu). Sanāk kaut kas līdzīgs ļoti jutīgai grunts makšķerītei. Nosēžu minūtes 15, nervi neiztur un, neredzējis ne copes, ceļu makšķeri no ūdens laukā. Tagad gan man ir aizdomīgs izbrīns, ka uz āķa no slieciņas pāri palikušas tikai skrandas. Atkārtoju jau iepriekš darīto, bet šoreiz ļoti rūpīgi vēroju savu pludiņu, jo parasti vimbas tvēriens ir ātrs un nepārprotams. Vienā brīdī pludiņa antena no četriem centimetriem, kas atrodas virs ūdens, nedaudz iegrimst. Vismaz man tā šķiet, tāpēc nav īpaši ko zaudēt un dodu «pa zobiem» (piecērtu). Smalkais bolonēzes spices gals zibenīgi sametas līkumā, un es jūtu, ka bez manis un tārpiņa pieteikusies vienā saiknē vēl kāda dzīva radība. Pēc mirkļa krastā jau spirinās skaista mana pirmā šīs sezonas vimba.
Cik vimbu tajā dienā noķēru, nav svarīgi. Galvenais, ka atradu iemeslu, kāpēc zivs it kā nekodās, un tas izrādījās pavisam vienkāršs un bija saistīts ar smalku pieeju, ko nevarēja ievērot, pat makšķerējot ar tik jutīgo fīdera spicīti.
Drīzumā atkal došos uz Ventu, jo vimba noteikti ir viena no manām zivīm jau vairākus gadu desmitus.
Ne asakas jums! ◆
