Izlasījusi laikrakstā «Zemgales Ziņas» interviju ar ļoti cienījamo režisori Lūciju Ņefedovu «Vai pasauli glābs Mīlestība», kurā viņa reflektē par Latvijas Nacionālā teātra izrādi «Raiņa sapņi» un pārmet Latvijas profesionālajiem teātriem, ka tā vietā, lai iestudētu Raiņa un Aspazijas darbus, top izrādes par viņiem, turklāt, pēc režisores domām, pazemojot abus māksliniekus, vēlos izteikt savas pārdomas par L.Ņefedovas pausto.
Interpretācija ir katra paša ziņā, tomēr būtiski man šķiet atspēkot divus apgalvojumus. Pirmais, ka izrādes režisors Kirils Serebreņņikovs nav lasījis nevienu Raiņa dzejoli. Viss izrādes tekstuālais materiāls tapa galvenokārt no dzejas, kuru izrādes vajadzībām un darba procesa kvalitatīvai nodrošināšanai no jauna pārtulkoja Olga Pētersone (kuras tulkotā Raiņa dzejas bilingvāla izlase iznāk šajās dienās), tātad K.Serebreņņikovs ir lasījis Raiņa dzeju. Žēl, ka režisore nenovērtē, ka dzeja, kas tik reti skan uz Latvijas teātru skatuvēm, te veido lielāko daļu izrādes.
Otrs – Latvijas Nacionālais teātris jau sen publiskojis informāciju gan medijos, gan informatīvi mākslinieciskā veidojumā uz 6. tramvaja, ka 11. septembrī – tieši Raiņa 150. dzimšanas dienā – atklās savu sezonu ar Raiņa «Uguns un nakts» pirmizrādi Viestura Kairiša režijā. Līdz ar to jūsu laikrakstā tiek dezinformēta mūsu potenciālā auditorija, un tas nav gluži labi, kaut arī es varētu piekrist Ņefedovas kundzei, ka katrā no Latvijas teātriem bija jātop Raiņa vai Aspazijas darbu iestudējumiem. Tā diemžēl nav. ◆
Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos, mākslas zinātņu doktore
