Roze ar dārznieku sarunājās bieži. Drīzāk tās varēja saukt par domām un prātulām, kuras viens otram viņi uzticēja, zinot, ka viss izrunātais paliks kā skaisti austs audums, kurš ietērps rozes ziedēšanas un kuplošanas atdevīgo esību.
Roze cēlusies no dižciltīgās rožu krūmu dzimtas, kuru pirms simts vai pat vairāk gadiem pilsētas vijolnieks no ceļojuma pa Eiropu atveda sievai.
Toreiz tas bija mazs stāds, ielikts glītā porcelāna podiņā, rūpīgi iepakots starp ceļasomām.
Vijolnieks, dāvinot rozes stādu, sievai maigi teica: «Kad es spēlēju vijoli, jūtu kādas neredzamas rokas mani paceļam dievišķās harmonijas sfērās. Kad es lūkojos tavās acīs, to pašu dziļumu sastopu tavā skatienā. Tu esi mana mūza, tu mani iedvesmo, un es gribu, lai šis rozes stāds kuplo mūsu mājas dārzā, slavējot mīlestību, mūziku un Dieva daiļi laisto pasauli.»
Vijolnieka sieva nolieca galvu, greznās matu cirtas, sasietas ar sārtu samta lenti, kā smaržīgs rožu krūms nogūlās uz vijolnieka pleciem. Turpat, kur, mūziķim spēlējot, starp zodu un plecu iegūlās vijole.
No Eiropas atvestā roze sarada ar visu – ar ziemeļzemes garo ziemu, ar pavasara reibinošo lakstīgalu dziesmu pārbagātību. Vai pati roze atcerējās, cik trauslas bija tās saknes, kad pirmo reizi saskārās ar šejienes irdeno augsni, kas vēlīgi deva spēku sakņoties?
Pie rožu krūma vijolnieka sieva mīlēja sēdēt un lasīt, vēlāk auklēt bērnus, skatīt viņu pirmos soļus. Gadu ritumā spraust rozes savām meitām matos, kad tās gāja tikties ar jaunības mīlestībām. Māte ziedošās rozes ievija meitu līgavu vainagos. Rožu krūms bija kā dzīvs altāris un ziedojumu galds viņu dzīves gaitās.
Atkal jauns pavasaris atmodinājis prieku plaukt, kad rožu krūma vainagu ar mīlestību aplūko dārznieks. Un roze maigi vaicā savam draugam: «Saki, kam vajadzīgi svētki? Manus ziedus cilvēks noplūc, dāvina un manu saldo smaržo ieelpo brīžos, kad ir svētki. Kas ir svētki, saki man, kam man plaukt?»
Dārznieks atspiedās pret grābekļa kātu, ar kuru tikko bija vēl pakasījis mauriņu ap rožu krūmu un izvilcis pērnās lapas no pazarēm. «Svētkiem ir tās pašas saknes, kas vārdam «svēts»,» dārznieks atbildēja. «Svētki ir iespējami tur, kur iemājo harmonija. Grūts, atdevīgs darbs ir veidojis ceļu, sagatavojis cilvēka dvēseli uzziedēt svētku priekā. Tu, roze, mums ziedot par to atgādini, tu ziedi, nekā sev neprasot. Tu ziedi savus ziedus, ziedojot cilvēku priekam,» viņš teica.
Balti spārni nošalca blakus rozei un dārzniekam. Tas bija svētelis. Baltais putns cienīgi paklanījās abiem un svinīgi teica: «Pilsētai, kurā es viju ligzdu, šogad ir svētki – 750 gadu. Vai varēšu lūgt tev, roze, kādu ziedu, ko pilsētai pasniegt!»
Roze sapurināja savu kuplo vainagu un cildeni pamāja ar galvu: «Jā, arī manas saknes ir šajā pilsētā.»
