«Adoptējiet pati vai arī piekrītiet, ka bērnus var nodot adopcijā citiem, ja vien nav vērā ņemams iemesls, lai to nedarītu!» ar šādiem vārdiem no Rīgas bāriņtiesas vēstules aizbildnei Inesei Fecerei, kas par teicamu ārpusģimenes aprūpi saņēmusi «Latvijas lepnuma» balvu, ceturtdien sākas plaša publikācija laikrakstā «Diena».
Aizbildinoties ar likuma burtu, ka bērna vislabākajās interesēs ir tikt adoptētam, nevis dzīvot aizbildniecībā, bāriņtiesas darbinieki par visām varītēm vēloties panākt, lai divām māsiņām pēc iespējas ātrāk tiktu atrasta «īsta» ģimene. Par spīti tam, ka jau vairākus gadus meitenītes ar audžumammu vijušas stipru savstarpējās uzticēšanās un mīlestības saiti un ģimenē nesen pieņemts arī viņu mazais brālītis. Turklāt Inese gādā vēl par diviem adoptētiem bērniem, un visi cits citu noteikti uzskata un sajūt kā pilntiesīgus brāļus un māsas.
Vietā jautājums, kāpēc Inese vēl nepiekrīt māsiņu adopcijai, ja reiz jau spērusi šādu soli. Taču viņas argumenti, manuprāt, ir pat ļoti vērā ņemami. Runa nav tikai par naudu (patlaban aizbildnis mēnesī saņem 50 eiro un 45,53 eiro bērna uzturam, savukārt adoptētājam pienākas vienreizējs 1422 eiro pabalsts un pēc tam 11 eiro mēnesī). Bez vecāku aprūpes palikušie bērni parasti ir gan fiziski, gan emocionāli «salauzti», un nepieciešams daudz spēka un resursu, lai viņus atkal uzceltu. Taču reāla atbalsta pietrūkstot.
Jāatzīst, ka pēdējā laikā valsts patiešām pievērsusi pastiprinātu uzmanību ārpusģimenes aprūpes jautājumam, vēloties panākt, ka līdz 2020. gadam pēc iespējas vairāk bez vecāku gādības palikušo bērnu atrastu sev mīlošu ģimeni. Tāpēc nākamo četru gadu laikā paredzēts sniegt būtisku atbalstu adoptētājiem, audžuģimenēm un arī aizbildņiem. Tas nozīmē, ka šī aprūpes forma, kas, piemēram, Jelgavas novadā līdzīgi kā pārējās kļūst aizvien populārāka (2013. gadā aizbildnībā atradās 65, bet 2014. gadā 80 bērnu), vēl nav bezcerīgi norakstīta. Tā vien šķiet, ka ierēdņi šoreiz paņēmuši kara cirvi principa vārdā. Traģiski, ka arī tā iespējams sadragāt bērna dvēselīti. ◆
