Jelgavnieces Aijas Treijas maģistra darbs skanēs Latvijas Radio 1.
Erika Ādamsona noveles «X un Y» (no krājuma «Smalkās kaites») iestudējums ir Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Aijas Treijas maģistra darbs režijā. Tas ir īpašs un rets notikums Kultūras akadēmijas un Latvijas Radioteātra vēsturē. Saskaroties ar Latvijas Radioteātra un Borisa un Ināras Teterevu fonda sadarbības projektu «Re!Starts», maģistrantūras studente A.Treija izrādīja padziļinātu interesi tieši par radioteātri un saņēma atļauju savu režijas diplomdarbu veidot radioteātrī.
Režisores A.Treijas radioiestudējuma «X un Y» pirmatskaņojumu 6. aprīlī pulksten 17.05 pārraidīs Latvijas Radio 1.
– Sākās droši vien nevis radiofonā, bet uz skatuves. Vai visa tā teātra būšana nāk līdzi no skolas laikiem?
Tas gan ir garš stāsts, bet es to labprāt varu pastāstīt.
– Varam pat sākt ar pašām saknēm. Cik zinu, vēl nesen biji latviešu valodas un literatūras skolotāja Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā (kādreizējā 1. ģimnāzijā). Vai esi jelgavniece?
Esmu mācījusies Jelgavas 2. ģimnāzijā, ko pēcāk pārdēvēja par Valsts ģimnāziju. Turpat esmu gājusi arī praksē – pie skolotājas Rutas Rulles.
– Pret šo personību jūtu dziļu cieņu, tāpēc man kā šīs skolas patriotam īsti nav saprotama tāda neuzticība un pāriešana gandrīz vai pretējā nometnē – pie «tehnologiem»?
Tā nav neuzticība, drīzāk otrādi, vienkārši Valsts ģimnāzijai tajā brīdī (pēc manas prakses) nevajadzēja latviešu valodas skolotāju pastāvīgā darbā. Tāds atradās «pretējā» nometnē – tagad par Tehnoloģiju vidusskolu pārtapušajā 1. ģimnāzijā.
– Vai latviešu valodu studēt gāji pārliecības dēļ? Neslēpšu, pastāv tāds standarta stereotips par standarta meitenēm, kas grib studēt, bet, tā kā fizika, ķīmija un matemātika īsti nepadodas, atliek vien mācīties valodas…
Mans variants laikam būs pavisam nestandarta. Līdz 12. klasei literatūru es pat ienīdu un kā mācību priekšmets tā man galīgi nepadevās. Imants Ziedonis esot teicis – ja tu iemīli vienu literāru darbu, vari iemīlēt visu literatūru. Ar mani tā notika 12. klasē un vistiešākajā saistībā ar pašu Ziedoni un viņa dzeju, arī Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku. Apmēram trīs mēnešus pirms izlaiduma tieši literatūra kļuva par manu dzīvības un nāves jautājumu. Es izlasīju tik negausīgi daudz kā vēl nekad ne pirms, ne pēc tam.
Turklāt rīkojos ļoti mērķtiecīgi: darbojos žurnālistikas pulciņā un «Zemgales Ziņām» rakstīju mazos rakstiņus par notikumiem bērnu un jauniešu centrā «Junda». Un aizgāju studēt literatūru. Tas, protams, sagādāja nelielu vilšanos, jo viss izrādījās ne tik romantiski, kā biju sacerējusies. Žurnālistos nekur tālāk par pāris aizbraukšanām uz Atvērto durvju dienām netiku. Mācījos baltu filologos, bet ar padziļinātu interesi par teātri un teātra vēsturi. Tomēr tā vēl nekāda profesija nebija, un, lai varētu strādāt, studēju tālāk par skolotāju.
– Bet skolotāja darbs, sevišķi mūsdienās, kad viens otrs skolēns izliekas daudz labāk zinām savas tiesības, nevis pienākumus, nebūt nav no tiem vienkāršākajiem.
Te der citēt kādu frāzi, ko dzirdēju vienā no pirmajām pedagoģijas nodarbībām augstskolā: «Skolotājs ir savas stundas režisors.» Tieši «režisors» izrādījās tas atslēgas vārds, kas kļuva par ļoti būtisku manas dzīves sastāvdaļu, un ne tikai pedagoga darbā vien.
Attiecībā uz teātri – tas man ļoti patīk jau no kādas piektās klases, bet mīlestība izpaudās tikai teorētiski. Skolas teātra pulciņā gan pāris reizes pamēģināju «kļūt par aktrisi», bet jutos galīgi netalantīga un nevarīga. Vienīgi 12. klasē sadūšojos un darbojos Ādolfa Alunāna teātra Lūcijas Ņefedovas studijā, kur pavadītā gada laikā mazliet noticēju, ka kaut kas tomēr var sanākt.
– Ar to gadu viss arī beidzās?
Toreiz jā. Radās citas prioritātes – apprecējos, sāku studēt, piedzima bērni. Centos būt laba skolotāja un režisēt savas stundas.
Te kādu dienu skolā (Jelgavas 1. ģimnāzijā) pie manis pienāca kolēģe Vija Zelmene un teica, ka viņai kā Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātra režisorei ļoti vajadzīga mana palīdzība – es lieti noderētu kādai lomai viņas jaunajā iestudējumā, Annas Brigaderes lugā «Lielais loms». Ar teātri nebiju tieši saskārusies vismaz desmit gadu. Bet te man piedāvā tēlot Anci – jaunu meiteni, kura dievina teātri un sapņo kļūt par aktrisi.
– Var vilkt paralēles ar tevi pašu pirms desmit gadiem.
Tikai šoreiz, pati sev par zināmu pārsteigumu, piekritu. Faktiski tieši Vija Zelmene bija tā, kas krasi mainīja manu darbošanās jomu. Un tas nemaz nebija tik sen, ja paskaita, tas noticis neprātīgā ātrumā. Četrus gadus es vadu teātra studiju Tehnoloģiju vidusskolā un gandrīz piecus gadus spēlēju Vijas Zelmenes vadītajā Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātrī.
– Un pirms tam desmit gadu – nekā?
Es neko nevaru izdarīt, ja man pietrūkst ticības savai varēšanai. Tāpēc ļoti svarīgi, lai ceļā gadītos tādi cilvēki, kuri redz manu varēšanu un notic tai, pirms es pati tai esmu noticējusi. Kā Vijas Zelmenes gadījumā – man iedod būtisku lomu, bet pēc tam vēl uztic vadīt teātra studiju. Līdz tam es biju pilnīgā pārliecībā, ka to nevaru. Vai, turpinot tālāk – man piedāvā strādāt radio. Radio – tā ir lieta, par ko man sirds deg, un te tā pati, pateicoties īstajiem cilvēkiem īstajā laikā un vietā, iekrīt man rokās.
– Radio nonāci, jau studējot Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet kā tu nokļuvi līdz turienei? Vēl aizvien mieru nedeva teātris?
Kā jau teicu, liela daļa vainas jāuzņemas Vijai Zelmenei, īpaši brīdī, kad es no viņas pārņēmu skolas teātra pulciņa vadīšanu. Vadu vienu gadu, vadu otru, līdz kļuvu tik ambicioza, ka nodomāju – es taču varētu būt režisore ar izglītību. Gandrīz vai kā izaicinājums, sak, pamēģināšu, vai es varu tikt iekšā tādā Kultūras akadēmijā.
– Un tieši režisore, nevis aktrise, kas ir daudzu jaunu meiteņu sapnis.
Es taču jau apzinājos, ka neesmu vairs nekāda jaunā meitene, turklāt doma par režiju man bija kā kods vēl no uzstādījuma «Skolotājs ir savas stundas režisors».
Atceros, arī savā motivācijas vēstulē iestājoties rakstīju, ka sava minimālā dzīves pieredze man tomēr ir, tāpēc uzskatu, ka man ir ko teikt tieši kā režisorei. Interesi apgūt šo profesiju veicināja arī dažas veiksmes Tehnoloģiju vidusskolas teātra studijā. Par tādu uzskatu, piemēram, izrādi, kurā ierastās skatuves un skatītāju rindu vietā darbība norisa garderobēs, tualetēs un sportistu ģērbtuvēs. Kopīgs skatītāju un aktieru ceļojums pa skolu.
– Šķiet, par ko līdzīgu esmu dzirdējis Liepājā.
Jā, mēs paņēmām Kristas Burānes dramatizējumu Jāņa Poruka stāstam «Kauja pie Knipskas», ko līdz tam bija uzvedis Liepājas teātris Mārtiņa Eihes režijā.
Tāpēc arī varbūt man vajadzēja studijas Kultūras akadēmijā, lai saprastu, ko īsti un kā varu un gribu panākt un kas mani saista un interesē. Pagaidām piekrītu mūsu kursa vadītājam Mihailam Gruzdovam, kurš uzsver, ka mēs nekādi režisori vēl neesam, esam tikai stāstnieki.
– Bet no kurienes tavā teātra biogrāfijā ieskanējās radio?
Kārtējā laimīgā sagadīšanās. Mans kursa biedrs Kārlis Anitens darbojas Radioteātrī, ir projekta «Re!Starts» mākslinieciskais vadītājs. Lai mūsu kurss, kurā esam pieci cilvēki, paplašinātu zināšanas par teātra veidiem, Kārlis sarunāja, ka radio režisore ar pieredzi – Irēna Cērmane – mums pastāstīs, kas tas Radioteātris tāds ir. Tas bija vairāk kā tāds nodarbību cikls, tā teikt, pieņemt zināšanai.
Pirms tam vēl neparedzēju, ka savu maģistra darbu varētu iestudēt Radioteātrī. To, ka iestudēšu tieši Erika Ādamsona noveli «X un Y», biju izdomājusi jau sen, šis darbs «moka» jau kopš manis vadītajām vidusskolas latviešu valodas stundām. Latviešu literatūrā tas ir ļoti neparasts darbs. Neteikšu, ka populārs, tāpat kā dažādu iemeslu dēļ visa Ādamsona daiļrade, toties tagad iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Daudzi jautājumi mums radās darba iestudēšanas procesā, bet atbildes atnāca sajūtās. Just un ļauties aicinām arī klausītāju, jo prāts šā darba priekšā ir bezspēcīgs.
– Tev palīdzējis ļoti spēcīgs izpildītāju sastāvs, vismaz lielākā daļa ir pieredzējuši Radioteātra ļaudis.
Galvenās lomas ieskaņojuši aktieri Juris Strenga, Vilis Daudziņš un Ance Muižniece. Pārējās lomās – Dana Lāce, Maija Apine, Gundars Āboliņš, Mārtiņš Brūveris, Intars Rešetins. Radošajā komandā iesaistījušies arī Kultūras akadēmijas studenti un pārstāvji no Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātra un Jelgavas Mūzikas vidusskolas.
Liels paldies arī Raimondam Tigulam, Rīgas Saksofonu kvartetam un Ivetai Romancānei par mūziku un atskaņojumu. Un, protams, Irēnai Cērmanei. ◆
