Kurš gan nepiekritīs, ka dāvanas svērt, mērīt un lēst to vērtību naudā ir amorāli vai vismaz nepieklājīgi, taču ir kāda lieta un vieta, kur bez tā neiztikt. Tas ir – ja apdāvināmais vai apdāvināmie dzīvo tālumā, bet pats esat tik konservatīvs, lai līdzās virtuālajiem «sainīšiem» vismaz dažas reizes gadā gribētu aizgādāt arī kādu taustāmu.
«Starptautiskās pakas tiek pieņemtas atvērtā veidā pēc to satura pārbaudes. Lai paātrinātu muitas kontroli, aizpildiet šo veidlapu angļu, franču valodā vai kādā no saņēmējas valsts oficiālajām valodām,» rakstīts «Latvijas pasta» sūtījumam pievienojamās lapas otrā pusē. Gadu gaitā šis instrukcijas pants ielāgots, valodas zināšanas atsvaidzinātas, sūtīšanai neatļauto mantu saraksts zināms, pat faktu, ka dāvaniņas nedrīkst iesaiņot, un pārbaudi, pēc kuras reiz «saturs» pašai bija jāsatilpina atpakaļ kastītē, jau spēju uzņemt kā dāvinātāja priekam neizbēgamu piedevu.
Arī šoreiz sūtījumā viss bija salikts pēc iespējas «pārskatāmā veidā», taču nācās pārliecināties, ka rutīnai mūsdienu mainīgajā pasaulē nav vietas. Laipni atvainojusies, pakas pieņēmēja atklāja – viņai katra lietiņa jāizņem un atsevišķi jānosver. Tā nu saņēmēji jau pirms atvēršanas varēs uzzināt, ka Latvijā darinātās ādas čības sver 190 gramu, bērnu drēbītes – 494 gramus, meitas pirmā ābece un Kronenberga «Jērādiņa» – 502 gramus…
Jūtu, ka skrupulozā vētīšanas procedūra iztēlē jau aizvedusi teju līdz Ziemassvētkiem – kā tad ar šo te visu darbinieces tiks galā? Un kāpēc savā ziņā Latvijas valsti prezentējošam uzņēmumam tā «jānoņemas», kamēr «Deutsche Post» viņā galā un vairāki citi starptautisku sūtījumu piegādātāji tepat Latvijā piedāvā daudz vienkāršākus noteikumus? Protams, var pierast pie 100 gramiem kultūras un pieņemt angļu sakāmvārda apgalvojumu, ka viens grams jautrības vairāk vērts nekā tūkstoš gramu melanholijas. Bet 1836 grami manas Lieldienu dāvanas – tas tomēr izklausās par traku. ◆
