LLU kori «Liepa» un «Ozols» savas jubilejas atzīmēs Jelgavas pils Sudraba zālē.
Jelgava vairs nav iedomājama bez Latvijas Lauksaimniecības universitātes, bet LLU bez vīru kora «Ozols» un sieviešu kora «Liepa». Pilsēta šogad svin 750 gadu jubileju, savukārt «Liepa» – 65 un «Ozols» – 75 gadu jubileju. Pietiekams iemesls svētku koncertam, ko abi kori nolēmuši kopīgi sarīkot Jelgavas pils Sudraba zālē sestdien, 11. aprīlī, pulksten 16 (ieeja – bez maksas) ar gadalaikam un studentiskam garam īsti atbilstošu nosaukumu – «Pavasara skaņās».
Par koncertu un nedaudz abu koru vēsturi (kuras faktoloģiskā interpretācija dažādos avotos mēdz nedaudz atšķirties) tad arī «Ziņas» nolēma iztaujāt tagadējos abu kolektīvu mākslinieciskos vadītājus – Intu Zakenfeldi («Liepa») un Gunti Galiņu («Ozols»).
Zīmīgi – «Ozols» ir tikai 10 reizes jaunāks par Jelgavu un piedevām, kā mēdz atgādināt diriģents G.Galiņš, ir visvecākais LLU (vai kādreizējās LLA) amatiermākslas kolektīvs (deju ansambļa «Kalve» pirmsākumi meklējami 1947. gadā).
Pirmo vīru kori, ko 1940. gadā izveidoja Lauksaimniecības akadēmijā, dibināja profesors Jēkabs Mediņš. Turpmākajos gados, jau pēc kara, lielāko ieguldījumu vīru kora izaugsmē devuši diriģenti Pauls Kvelde, Oskars Zviedris, Valdis Čukurs un Skaidrīte Znotēna, Rūdolfs Šteins, Edvīns Dreiblats, Viesturs Liepiņš un Gunta Paškovska, Arnis Poruks, Jānis Keičs un kopš 1994. gada G.Galiņš. Koris piedalījies visos Latvijas Vispārējos Dziesmu un deju svētkos un Baltijas valstu studentu svētkos «Gaudeamus». Kā galvenie sasniegumi minami pirmā vieta Dziesmu svētku simtgadē 1973. gadā (diriģents V.Liepiņš) un 1977. gadā (A.Poruks), kam sekoja Tautas kora nosaukuma (1977. gadā) un nosaukuma «Ozols» piešķiršana 1978. gadā.
– Ne pārāk sen nākusi dienas gaismā arī LLA studentu himna.
Guntis Galiņš: Runas par himnu, ko sarakstījis profesors Jēkabs Mediņš, virmoja jau labi sen, vismaz tādas ziņas deviņdesmito gadu otrajā pusē LLU profesors Kaspars Vārtukapteinis «atradis rakstos». Bet kur tā meklējama, kāda tā ir un vai vispār kādreiz arī publiski izskanējusi, skaidrības vēl pirms dažiem gadiem nebija nekādas. Tad nolēmu izmantot sava kora stabilākos resursus un vērsos pie ilggadējā dziedātāja un vēstures entuziasta Modra Ziemeļa ar lūgumu (var pat to saukt par uzdevumu) šo lietu atrisināt.
Ziemeļa kungs, kā jau to biju paredzējis, tika ar uzdevumu galā. Viņš sameklēja Jēkaba Mediņa mantiniekus, konkrēti, mazdēla sievu, kas apsolīja pameklēt mājās esošajās daudzajās nošu un rokrakstu kaudzēs.
Rokraksts atradās. Diemžēl bez mazākās norādes, kad un kur šis skaņdarbs «Mēs mīlam tevi, zeme dārgā, svētā» (Viļa Plūdoņa vārdi) ticis atskaņots. Var teikt, ka mūsu «Ozols» to izcēla saulītē (arī oriģinālversija bija rakstīta vīru korim), un 2012. gada oktobrī to jau dzirdēja LLU Konventa sēdes dalībnieki. Tapa vēl viena skaņdarba versija, kur ar «Ozolu» apvienojušies sieviešu koris «Liepa» un jauktais koris «Riti» (diriģente Sarma Rudzutaka).
– «Ozola» jaunākā māsa «Liepa» arī var lepoties ar nozīmīgiem panākumiem.
Inta Zakenfelde: Neesmu tik liela vēstures speciāliste, bet zinu, ka sieviešu koris lauksaimniecības augstskolā sāka darboties 1950. gadā diriģenta Paula Kveldes vadībā, vēl Rīgā. Kopš 1958. gada piedalījies visos Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos «Gaudeamus», ar kori strādājuši diriģenti Dreiblats, Zelmene, Turčina. Tomēr tā vēl nav «Liepa», šo nosaukumu sieviešu koris saņem, kad ar kolektīvu sāk strādāt mākslinieciskā vadītāja Velta Rieksta un diriģente Gunta Paškovska.
Veltas Riekstas vadībā 1977. gadā koru karos «Liepa» ieguva pirmo, 1980. gadā – trešo vietu.
«Liepas» vēsturē nozīmīga vieta ir Jeļenai Vavilovai (Ogļezņevai), kura astoņdesmitajos gados kopā ar Inesi Smirnovu un koncertmeistari Silviju Audri noturēja kolektīva māksliniecisko līmeni, 1985. gada koru karos izcīnot otro vietu. 1986. gadā «Liepai» piešķir Tautas kolektīva goda nosaukumu.
Mans nopelns ir tas, ka, strādājot ar «Liepu» no 2004. gada, līdz XXV Vispārējiem Dziesmu svētkiem atkal izdodas iegūt to līmeni, lai Dziesmu svētkos 2013. gadā atkal dziedātu koru karu finālā – kopš iepriekšējā fināla pagājuši 28 gadi.
– Pa vidu vēl gan bijis jauktais koris «Naktstaureņi».
I.Z.: Manuprāt, ne pārāk veiksmīgs mēģinājums. Doma apvienoties varbūt bija laba, bet mūsu mācību iestādē labi nostrādā tieši tradīcija par pretējiem poliem, proti, ka ir sieviešu koris un tam pretī – vīru koris.
– Sestdien jums būs vienīgais jubilejas koncerts vai ar to tikai aizsāksiet lielo svinēšanu?
I.Z.: Šoreiz tas būs vienīgais. Rēķināmies, ka priekšā Jelgavas lielā jubileja ar, domājams, grandiozu koncertu 30. maijā, kā arī gatavojamies lielam koncertam Dobelē, tā ka darāmā netrūkst.
– Mans jautājums gan galvenokārt bija vērsts uz to, vai visiem gribētājiem veldzēties jūsu «Pavasara skaņās» pietiks vietas – pils Sudraba zāle ir skaista un svinīga, bet ne pārāk liela.
G.G.: Savas simts sēdvietas Sudraba zālē tomēr ir. Domāju, ar zāles ietilpību nebūs tik traki, galu galā var jau arī atstāt vaļā durvis, un tas nemaz nebūtu pirmoreiz.
I.Z.: Bet tur ir ļoti laba akustika. Nevajag nekādus mikrofonus un pastiprinātājus, var tīri dziedāt savā dabīgajā balsī. Es jau Guntim (Galiņam) teicu, un arī koncerta režisore Astra Kacena ir tajās pašās domās, ka diemžēl padrūms tas laiks ir… Gribas vairāk saules, vairāk gaismas. Gribas kaut ko dzīvespriecīgāku un jautrāku, bet arī ne monumentālu – tas būtu piemērots lielākai zālei.
Salīdzinot – Jelgavas svētkiem repertuārs būs ļoti klasisks, jo mēģināts apspēlēt IV Vispārējos latviešu dziesmu svētkus, kas notika Jelgavā 1895. gadā. Protams, pirms 120 gadiem sarakstītās dziesmas ir ļoti labas, bet mēs tomēr esam studentu koris, un gribas dziedāt arī kaut ko jaunāku par simt gadiem.
Varbūt kolēģi man nepiekritīs, bet domāju, ka 120 gadu ir paliels laika sprīdis mūsu straujajā laikmetā. Tradīcija, protams, ir jāsaglabā, bet jābūt arī kaut kādām proporcijām. Tiesa, viens jaundarbs gan būs, pat pirmatskaņojums – Līgas Celmas-Kursietes «Mītavas teika», speciāli rakstīta šim notikumam, ar Kārļa Vērdiņa (arī Jelgavas 4. vidusskolas absolventa) tekstu.
– Un 11. aprīļa koncertā?
I.Z.: Te «Liepai» būs tāda nosacīti tautiskā daļa – dažādu laiku komponistu apdares, sākot ar klasisko Emiļa Melngaiļa «Jo dziedāju, jo skanēja», beidzot ar Kārļa Lāča «Es bij’ meita». Un vēl – es tās sauktu par dvēseles dziesmām. Ērika Ešenvalda nu jau populāro hitu tā arī sauc – «Dvēseles dziesma». Un ļoti gribējās iekļaut programmā arī Ulda Stabulnieka «Paliec un neaizej», kaut tā faktiski ir estrādes dziesma, bet tur ir bezgala skaists Dagnijas Dreikas teksts. Savulaik to dziedāja Margarita Vilcāne, bet mums būs solists – Juris Vizbulis.
Gribas, lai dvēsele gavilē. Parasti tā ir lielākā jubilejas koncertu problēma, jo vienlaikus jācenšas parādīt kolektīva tehniskā varēšana, cik nu sarežģīti skaņdarbi mums ir pa spēkam, bet, no otras puses – jubileja taču ir arī pašu priekam.
G.G.: Mūsu repertuārs būs ļoti vienkāršs un vīru koriem tradicionāls: Valtera Kaminska «Priedes» (Arvīda Skalbes vārdi), «Piltenes noktirne» (Ulda Krasta vārdi) un neiztrūkstošā «Mūžu mūžos būs dziesma» (Imanta Ziedoņa vārdi). Būs arī klasiskā Emīla Dārziņa un Kārļa Jēkabsona «Mirdzi kā zvaigzne», bet «odziņai» esam izvēlējušies divas daļas no Jura Kulakova cikla ar Eduarda Veidenbauma tekstu – «Par spīti grūtiem laikiem» un «Oda priekam». Protams, visu repertuāru jau neuzskaitīju, tāpat kā Inta, bet domāts par to, lai visiem būtu interesanti.
Būšu atklāts, ar milzīgu programmas plašumu neizcelsimies. Jāņem vērā arī šodienas apstākļi, ka dažbrīd jāpriecājas par to vien, ka dziedātājs tai brīdī ir korī un dzied, nevis pa ceļam devies kādās pilnīgi neatliekamās darba vai mācību lietās vai pēkšņi tieši viņam jāizņem bērns no dārziņa. Tāda nu tā pašdarbība ir, un ar to nākas rēķināties.
– Cik jūsu korī pašlaik ir dziedātāju?
G.G.: Reāli – līdz trīsdesmit.
– Un Intai cik ir «liepu»?
I.Z.: Neslēpšos un pateikšu precīzi – 22. Man jau ir tieši tās pašas problēmas, kas Guntim. Daudzas meitenes tik tiešām aizņemtas darbā, arī vakaros un brīvdienās. Turklāt mūsu korī ir lielāks mainības procents – vairumā dzied tikai studentes. Un, ja vēl pēc pāris gadiem aizbrauc uz ārzemēm vai tāpat pamet augstskolu un Jelgavu… Tad viss divos gados manis iemācītais ir vējā. Lāča pakalpojumu mums izdarījušas vispārizglītojošās skolas, likvidēdamas korus.
G.G.: Mums tādā ziņā ir nedaudz labāk, jo ir mainīgā daļa un ir kodols, kas saglabājas. Piemēram, ir tāds dziedātājs Modris Reķis, kurš piedalījies pilnīgi visos studentu dziesmu svētkos. Tas ir, sākot no 1956. gada pirmajiem līdz pat pagājušogad Daugavpilī izskanējušajiem septiņpadsmitajiem.
– Šogad ne «Gaudeamus», ne lielie dziesmu svētki nav paredzēti. Jubilejas koncerti jums un pilsētai un pēc tam – atslodze. Vai piedalīsieties arī Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos jūnijā?
G.G.: Edgars Račevskis tai laikā Skrundā rīko vīru koru sadziedāšanos, tā ka būsim tur. Tikpat kā obligāts pasākums mums ir ikgadējās Dziesmu dienas Jāzepa Vītola «Anniņās».
I.Z.: «Liepa» gan gatavojas Ziemeļu un Baltijas valstu svētkiem. Jo Jelgavas svētki jau ir savā ziņā kuriozs – pirms 120 gadiem tādu sieviešu koru nemaz nebija, bija tikai vīru vai jauktie. Bet iedomājieties, kādas vīru un sieviešu balsu proporcijas tagad būtu estrādē. Tā ka ne tikai «Liepa» mācās jauktā kora dziesmu attiecīgās balsis. Jo kā tad mēs nepiedalīsimies savas pilsētas galvenajos gada svētkos? Un tad vēl brauksim uz Dobeli.
G.G.: Līdzīgs kuriozs ir Dobelē, kur 20. jūnijā svinēs 145 gadus Kurzemes dziesmu svētkiem, bet piedalīsies tikai jauktie un sieviešu kori. Mēs gan neparakstījāmies mācīties jauktā kora dziesmas. Meitenēm citādi, tās ir jaunākas, smukākas un gudrākas.
– Bet «Ozola» piemērs rāda, ka labi turas arī vīru kori.
G.G.: Vīru kori jau pats par sevi ir tāds ūnikums – ja tu tur esi sācis dziedāt un vismaz pirmo laiku izturi, tad dziedāsi tajā, līdz citi dziedot tevi aiznesīs.
Par «Ozolu» jāsaka, ka uzņemam ne tikai studentus vai LLU mācībspēkus un darbiniekus. Nākt var jebkurš, kam ir vēlēšanās dziedāt – nevienu prom nedzenam.
I.Z.: Es par savu «Liepu» varu teikt to pašu, tā ka gaidām dziedātājas. Amatiermākslas ziņā mācību iestāde mūs ļoti atbalsta, cik zinu, vajadzības gadījumā palīdzēs arī pilsēta. ◆
